Ptolemaja vārti

-   Un kas ir ar pārējiem? kāds vecāks vīrs lūdzoši vaicāja. Teātrī taču bija vairāki simti burvju… Nevar būt, ka viņi visi…

-   Nezinu, Kitija atteica. Varbūt ir vēl citas istabas ar gūs­tekņiem, kurus dēmoni aizmirsuši vai nolēmuši neizmantot. Jums būs pašiem par to jāpārliecinās. Bet liela daļa valdības ir pagalam.

-   Arī Ruperts Devro? kāda sieviete nočukstēja.

-   Un Džesika Vaitvela, un…

Kitija paraustīja plecus. Diemžēl es nevarēšu to pateikt. Es nezinu. Domāju, ka lielākā daļa ministru ir nogalināti vai viņu ķermeņos iemitināti dēmoni.

-   Bet ar šo ministri nekas nav noticis, tumšmate atkal ieru­nājās. Kamēr pārējie tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem, es esmu vienīgā un galvenā noteicēja. Mums tagad jādodas uz pentakliem un jāizsauc savi vergi. Es tūlīt pat sazināšos ar vil­kiem. Izbēgušie dēmoni tiks sagūstīti un iznīcināti.

-   Tikai divas piebildes, Kitija sacīja. Nē, trīs. Pirmkārt, šis vīrietis jānogādā slimnīcā. Vai kādam no jums ir automa­šīna?

-   Man ir, pumpainais jauneklis noliecās pie varenā vīra. Mums jābūt vismaz trim vīriem… Džonsona un Vola kungi, vai varat man palīdzēt aiznest viņu uz limuzīnu? Vīrieši pacēla bezsamaņā gulošo burvi un aiznesa ārā pa durvīm.

Tumšmate sasita plaukstas un metās uz durvīm. Pie pen­takliem! viņa pavēlēja. Mums nav daudz laika!

Neviens nepakustējās. Manuprāt, šai dāmai ir vēl kas sakāms, teica sirms kungs, pamājot uz Kitijas pusi. Mums vajadzētu viņu uzklausīt, vai jums tā nešķiet, Ferēras jaun­kundz? Vismaz pieklājības pēc.

Ferēra uzmeta lūpu. Bet viņa taču ir tikai no vienkāršajiem ļaudīm…

-   Man ir vēl divi svarīgi paziņojumi, Kitija turpināja. Viņa pēkšņi jutās ļoti nogurusi, galva reiba. Meitene gribēja apsēs­ties, tomēr saņēmās. Pats briesmīgākais ir dēmonu vadonis Nūda. Tuvoties viņam bez varena ieroča būs tīrā pašnāvība. Bet šāds ierocis jau ir atrasts. Viņa palūkojās apkārt. Bur­vis, viens no Padomes ministriem, kas arī izdzīvojis, te Kitija pameta skatienu uz Ferēru, ir devies apturēt Nūdu. Un viņam ir Gledstona zizlis.

Atskanēja izbrīna un sašutuma saucieni. Visskaļāk spie­dza Ferēra. Bet Devro kungs bija aizliedzis to izmantot! Kas uzdrīkstējās…

Kitija pasmaidīja. Net… Džons Mandrāks. Un es jūsu vietā vēlētu viņam veiksmi.

-   Mandrāks! Ferēras seja bija krīta bālumā. Viņam nav nekāda talanta!

-   Pēdējais, ko es gribētu jums pateikt, Kitija turpināja, ir tas, ka šobrīd mums, tas ir, jums, jo jūs esat burvji un jums piemīt zināmas spējas svarīgākais ir aizsargāt vienkāršos cil­vēkus Londonas ielās. Tā kā Mierdaris jūs visus sagūstīja, Lon­dona pašlaik ir palikusi bez valdības, nav neviena, kas parūpētos par cilvēku evakuāciju un tamlīdzīgiem pasākumiem. Pilsētā valda masu nekārtības. Ja mēs nepasteigsimies, ļoti daudzi cil­vēki ies bojā.

-  Tas mūs nekad nav uztraucis, nomurmināja kāds jaunek­lis, bet pārējie viņu apsauca.

-  Mums vajadzētu kristāla lodi, lai palūkotos, kur ir dēmoni, Paipere ierosināja.

-   Vai ari Novērošanas disku. Kur tie atrodas?

-   Vaitholā vienam noteikti jābūt. Iesim.

-   Dosimies uz pentakliem. Vajadzētu izsaukt velnēnus un palūkoties, kas notiek pilsētā.

-   Mums vajadzēs vairāk automašīnu. Kas no klātesošajiem prot braukt?

-   Es neprotu. Pie stūres vienmēr sēdēja mans vīrs.

-   Es arī ne…

Pie durvīm skaļi noklepojās Ferēra. Viņas seja bija niknuma pilna, mati sajaukti, lūpas sakniebtas. Viņa bija atspiedusies ar abām rokām pret durvju stenderēm rokas saliekusi un plecus pacēlusi, sieviete izskatījās pēc sikspārņa. Viņas skatiens bija naidīgs.

-   Neviens no jums nav nekas labāks par ministrijas ierēdni, daudzi no jums ir tikai sekretāri vai administratori. Jūsu zinā­šanas par maģiju ir ierobežotas, tāpat arī jūsu spriestspējas. Vienkāršie ļaudis paši tiks galā. Dažiem no viņiem piemīt preto­šanās spējas, un viņi pārdzīvos pāris sprādzienu. Patiesībā šādas spējas piemīt diezgan daudziem. Mēs varam atļauties zaudēt bariņu vienkāršo cilvēku. Bet mēs nevaram iztikt bez noteiktas rīcības, kad galvaspilsēta ir briesmās. Vai tad mēs atstāsim tās glābšanu Madrāka ziņā? Kā jums šķiet, cik spējīgs viņš īsti ir? Es dodos pēc saviem vilkiem. Katrs, kam ir kaut nedaudz god­kāres, man sekos.

Viņa izgāja gaitenī un neatskatījusies devās prom. Telpā valdīja klusums. Pēc mirkļa trīs jauni vīrieši, galvas noliekuši un pieres saraukuši, devās viņai pakaļ. Vēl daži sakustējās, bet nekur neaizgāja.

Jaunā sieviete ar tumšpelēkajiem matiem vērsās pie Kiti­jas. Mēs sekosim jums… Atvainojiet, kā jūs sauc?

Klēra Bella? Lizija Tempļa? Mans vārds ir Kitija Džonsa, meitene sacīja. Un tad pavisam klusi piebilda: Vai es nevarētu dabūt padzerties?