Ptolemaja vārti

Dēmons nikni palūrēja uz savu pirkstu. Kitija paņēma vienu no maģiskajiem stienīšiem, ko bija aizlikusi aiz jostas, pagāja uz priekšu un meta to, liekot zilam enerģijas lādiņam trāpīt pa dēmona ķermeni. Dēmons tika ietīts melnā dūmu mākonī, tas raustījās un šaudījās, parāvās atpakaļ, pārkrita pāri margām un nogāzās zemē apmēram četrus metrus zemāk.

Kitija devās tālāk.

Pēc pāris minūtēm meitene atrada meklētās durvis. Uzma­nīgi ieklausījusies, viņa sadzirdēja apslāpētus vaidus. Paraustī­jusi durvis, viņa saprata, ka tās ir aizslēgtas, un lika lietā vienu no Elementu lodēm, lai durvis uzspridzinātu. Tiklīdz telpā viss bija norimis, viņa iegāja iekšā.

Istaba bija neliela, un visu brīvo telpu aizņēma zemē sa­krauti, sasieti ķermeņi. Sākumā Kitija nobijās, ka tie varētu būt miruši, bet tad pamanīja, ka tie visi ir sasieti tieši tā kā pēc Mierdara izrādes pirms vairākām stundām. Lielākajai daļai bija tikai sasietas kājas un rokas un aizbāztas mutes, bet daži bija ietīti melnos, ciešos tīklos. Istabā atradās aptuveni div­desmit cilvēku, visi bija noguldīti cits pie cita cieši kā sardīnes bundžā. Kitija pamanīja, ka daudzi no tiem vārgi mēģina kus­tēties.

Viņas skatienu jau bija notvēruši vairāki burvji, kas grozījās, locījās un izdvesa žēlus brēcienus. Kitijai bija vajadzīgs brīdis, lai saņemtos, kājas smeldza no tālā gājiena. Meitene ierunājās tik skaidri, cik vien spēja.

Esmu ieradusies, lai jums palīdzētu, viņa teica. Jums tikai pacietīgi jāgaida. Mēģināšu jūs atbrīvot.

Šis paziņojums izraisīja lielu satraukumu, burvji sāka īdēt un vaidēt, un ripot pa grīdu, gandrīz notriecot Kitiju no kājām. Ja jūs nebūsiet mierīgi, es iešu prom, meitene skarbi paziņoja. Visi apklusa. Nu, tā jau ir labāk.

Kitija uzmanīgi izņēma no kabatas sudraba disku un lēni, lai pati nesagrieztos, sāka atbrīvot no saitēm pirmo burvi. Virves zem sudraba pieskāriena kusa kā sviests saulē. Cieši sasietās kājas un rokas atraisījās, burve sāpēs ievaidējās. Kitija atbrīvoja viņas muti un pavēlēja: Tiklīdz spējat nostāvēt kājās, atrodiet kaut ko asu un palīdziet man atsiet pārējos. Meitene devās pie nākamā gūstekņa.

Pēc desmit minūtēm istaba jau bija pilna ar atbrīvotiem vīriešiem un sievietēm, kas locījās un staipījās. Daži sēdēja uz grīdas, citi jau bija piecēlušies, mēģinādami noraisīt visus pinek­ļus un virves. Neviens nerunāja ķermeņi gan bija atbrīvoti, bet prātā joprojām valdīja šoks. Burvji vēl arvien īsti nespēja aptvert notikušo. Kitija klusējot strādāja, lai atraisītu priekšpē­dējo gūstekni, varenu kungu, smalki ietītu tīklos. Viņš nekus­tējās, un cauri audumam no galvas sūcās asinis". Viņai blakus darbojās pirmā burve, ko Kitija bija atbrīvojusi, jauna sieviete ar tumšpelēkiem matiem viņa pūlējās atsiet pēdējo upuri. Sie­viete bija ietīta pelēkā tīklā un šķita ļoti dzīvīga viņa spārdīja kājas un vicināja rokas.

Kitija pasniedza burvei sudraba disku. Ņem.

-   Paldies.

Pēc mirkļa tīkli bija noņemti un pēdējie gūstekņi atbrīvoti. Sieviete ar gariem, tumšiem matiem uzlēca kājās un sāpēs iekliedzās, sajuzdama krampjus rokās un kājās. Liela auguma vīrietis, kura seja bija pamatīgi cietusi, gulēja uz grīdas un smagi elpoja.

Tumšmate atspiedās pret sienu un masēja kājas. Viņa nikni nošņācās. Kas par to visu ir atbildīgs? Es viņus nogalināšu! Zvēru, es viņus nogalināšu!

Kitija runāja ar jauno sievieti, ko bija atbrīvojusi pirmo. Ar viņu nav labi. Vajadzētu aizvest uz slimnīcu…

-   Es to nokārtošu, sieviete palūkojās apkārt un ieraudzīja kādu pumpainu jaunekli. Džordž, vai tu vari palīdzēt?

-   Jā, Paiperes jaunkundz.

-   Pagaidiet, Kitija ierunājās un pastiepa drebošu roku. Vai jūs vispirms nepalīdzētu man piecelties? Paldies. Viņa pagriezās pret atbrīvotajiem burvjiem. Jums jāzina, kas noti­cis. Situācija ir diezgan sarežģīta. Dēmoni ir izlauzušies brīvībā un klīst pa Londonu.

Atskanēja šausmu pilni saucieni, sejas pauda neticību. Gan jaunie, gan vecie lūkojās uz viņu atplestām mutēm, neko nesa­prazdami. Bija zudusi visa burvju pašpārliecinātība tagad viņi bija tikai apdraudēti, nobijušies, nespēcīgi cilvēki. Kitija pacēla roku. Paklausieties, es jums tūlīt visu izstāstīšu.

-   Pagaidiet brīdi, tumšmate pastiepās un sāpīgi satvēra Kitiju aiz rokas. Pirmām kārtām, kas jūs tāda būtu? Es neat­ceros ne jūsu seju, ne.. viņa saviebās, jūsu drēbes. Man pat nešķiet, ka jūs būtu burve.

-   Pareizi, Kitija atcirta. Esmu no vienkāršajiem ļaudīm. Bet būtu labi, ja jūs tagad paklausītos, ja vien nevēlaties, lai jūs nonāvē.

Sieviete iepleta acis. Kā jūs uzdrīkstaties…

-   Jā, aizveries, Ferēra, teica kāds vīrietis.

Likās, ka tumšmatei mutē iebāzts sprūds. Viņa nikni palūko­jās visapkārt un palaida vaļā Kitijas roku.

Izņemot šo sievieti, visi pārējie likās skatāmies uz viņu dedzīgi, pat pateicīgi, un vēlējās dzirdēt, kas viņai sakāms. Var jau būt, ka tikai aizkavētais šoks lika viņiem klusēt vai arī viņi šajā meitenē ar grumbu izvagoto seju un pelēkajiem matiem nojauta ko tādu, kas lika paklausīt. Burvji noklausījās vēstī­jumu par visu, kas pa šo laiku bija noticis.