Ptolemaja vārti

Kamēr Kitija atpūtās, dzerot minerālūdeni no Padomes krā­jumiem, ministrijas darbinieki bija ķērušies pie darba. Daži bija devušies pārmeklēt Vaitholas istabas un atgriezās, trīcēdami pie visām miesām, un ziņoja par postījumiem, sadragātām vērtī­bām un līķu kaudzēm. Tādu iznīcību neviens nebija gaidījis. Bija dzirdēts, ka kaut kas tāds pastrādāts tikai pret ienaidnie­kiem tālās zemēs, bet burvji neko tādu nebija skatījuši savām acīm. Citi bija izlavījušies ārā un palūkojušies, kas notiek ielās. Ēkas dega, uz ietvēm gulēja līķi, bet visbriesmīgākā bija pames­tības izjūta ielās neredzēja nevienu dzīvu dvēseli. Pat tik vēlā stundā pilsētā parasti kursēja autobusi un taksometri, soļoja sargi un ierēdņi, kas vēlu atgriezās no darba, patrulēja poli­cisti un zaldāti. Valdības rūpīgi uzturētā mašinērija, saskāru­sies ar Mierdara nodevību un Nūdas parādīšanos, bija satriekta drumslās.

Liels trieciens bija izpostītie pentakli, tomēr pēc rūpīgas apskates atklājās, ka dēmonu niknums ir bijis lielāks par viņu rūpību, un burvji atrada dažus veselus pentaklus. Pilsētā izlū­košanai tika aizsūtīti pāris velnēnu, bet kādā kambarī blakus Statuju zālei tika atrasta kristāla lode, ko agrāk izmantoja Padome. To atnesa uz istabu, kur sēdēja Kitija. Burvji, klusi un nobijušies, sapulcējās viņai apkārt, un kāds no spēcīgāka­jiem Zvejniecības ministrijas ierēdnis izsauca džinu, kas bija iesprostots lodē. Tas tika aizsūtīts pilsētā ar uzdevumu atklāt, ko dara brīvībā izlauzušies dēmoni.

Lode pildījās ar tumšiem dūmiem. Visi pieliecās tuvāk.

Kristālā parādījās gaisma, tā iekrāsojās oranži sarkana un uzliesmoja.

Beidzot varēja kaut ko saskatīt skaidri. Bija redzama trako­joša uguns gan tuvumā, gan tālumā dega. Koki ar iekārtām laternām. Tālumā kaut kas mirdzošs…

-   Stikla pils, kāds sacīja. Sentdžeimsa parks.

-   Tur notika vienkāršo ļaužu demonstrācijas.

-   Paskatieties! Priekšplānā parādījās skrienoši cilvēki, kas krita, ripoja un slēpās aiz kokiem.

-   Kāpēc viņi nebēg prom no parka?

-   Ielenkti. Šur tur parādījās maģijas lādiņi, tie šāvās starp kokiem un trāpīja cilvēku pūlī, liekot mesties pretējā virzienā. Parka malās bija redzamas lēkājošas figūras cilvēciskas pēc izskata un dēmoniskas pēc dabas. Tās skrēja pakaļ cilvēkiem, it kā spēlējot jautru spēli ar ķeršanu. Viens no dēmoniem parā­dījās tuvāk tas bija pamanījis cilvēku bariņu skrienam uz šo pusi. Tas salieca muguru, gatavojās lēcienam…

Balta gaismas šalts, un briesmīgs sprādziens. Dēmons bija pazudis, tā vietā rēgojās tikai melna, dziļa bedre. Laternu gaismā bija redzams kāda cilvēka stāvs viņš gāja stingriem soļiem, rokā turēdams zizli.

Kitija nolika minerālūdens pudeli zemē. Izsauciet visus dēmonus, ko vien varat, viņa teica. Ja mēs gribam kaut ko uzsākt, mums jādodas turp.

35 bartimajs

Patiesībā mēs kopā darbojāmies ļoti labi. Labāk, nekā bijām cerējuši.

Nu labi, varbūt bija nepieciešams nedaudz laika, lai sakārtotu sistēmu, dažreiz mūsu ķermenis veica divas pavisam nesade­rīgas kustības vienlaikus, bet mēs allaž laikus šo kļūdu labojām bez vērā ņemamām sekām.*[1] Nu, vismaz attiecībā uz sevi es nekādas sekas neizjutu, jo atrados iekšpusē. Netenjels varbūt dabūja dažas nevajadzīgas skrambas, kā, pie­mēram, tobrīd, kad viņš spēra soli pa labi, kamēr es norādīju pa kreisi, un zizlis trāpīja viņam pa degunu. Vai tobrīd, kad viņš iedarbināja zizli īpaši strauja lēciena laikā un mēs aizlidojām sānis. Un vēl tas mazais negadījums pie ezera, kad viņš tā saniknojās (mēs bijām zem ūdens tikai neilgas piecas sekundes, un, godīgi sakot, nedaudz ūdenszāļu taču nevienam nekad nav kaitējis). Tomēr lielākoties mēs spējām nesagādāt paši sev ievainojumus.

Un, kad mēs iemanījāmies iet ar septiņjūdžu zābakiem, mums nudien tas viss sāka iepatikties un mēs izmantojām visas mūsu sadarbības priekšrocības.

Pirmais panākums pret nabaga veco Nerianu mūs patiešām uzmundrināja tas parādīja, kas jādara un kā jāstrādā. Mēs vairs nepūlējāmies uzminēt otra domas un sākām deleģēt uzde­vumus.

Tas notika tā. Netenjels strādāja ar septiņjūdžu zābakiem: ja mums bija jāmēro lieli attālumi, viņš soļoja. Kad bijām nokļuvuši pie mērķa (pēc pāris sekundēm tie zābaki bija ļoti naski), es pārņēmu kontroli pār kājām un ar sev raksturīgo enerģiju sāku lēkāt uz priekšu, atpakaļ, pa labi un pa kreisi, augšup un lejup, līdz mūsu pretinieks un dažkārt pat es pats pagalam apjuku. Netenjels pa to laiku pilnībā pārvaldīja mūsu rokas un zizli un raidīja uguni, kad vien radās izdevība. Tā kā es nojautu, ko viņš darīs, es parasti pietiekami ilgi pakavējos vajadzīgajā pozīcijā. Vienīgais izņēmums (tomēr es zinu, ka tas ir piedodams) bija tad, ja es mēģināju pamukt malā no sprādziena, kausējamās vai sadalīšanas burvestības. Vienmēr labāk izvairīties no tādiem uzbrukumiem, ja gribi uzvarēt kaujā. [89] [1] Pēdējo piezīmi diemžēl nepareizu es izdarīju ezera krastā, un tieši tāpēc mēs izpeldējāmies.

Un saglabāt visus dzīvībai svarīgos orgānus.