Ptolemaja vārti

Gari, ko Fakvarls licis izsaukt, ir ļoti spēcīgi. Un tas, ka viņi uzkož cilvēkus, padara tos vēl stiprākus. Ja…

Pagaidi. Pie ezera… Mēs jau bijām prom.

Mēs skraidījām pa parku, starp paviljoniem un rotaļlaukumiem, gar lapenēm un pa gājēju celiņiem, kur vien manījām uzliesmojam maģiju. Dažkārt džini mūs pamanīja un cīnījās pretī, bet biežāk mēs piezagāmies nepamanīti. Ziž^a spēks bija neuzveicams, septiņjūdžu zābaki mūs nesa ātrāk, nekā ienaid­nieks paspēja ieraudzīt. Netenjels bija apņēmības pilns un noteikts, ar katru mirkli viņš arvien labāk pārvaldīja zizli. Bet es, varbūt izjūtot viņa ķermenī plūstošo adrenalīnu, sāku arvien vairāk izbaudīt šo situāciju. Manī atkal pamodās senā asinskāre, nežēlīgais cīņas prieks, ko es pēdējo reizi biju izbaudījis Ēģiptes karos, kad Asīrijas utuki maršēja šurp no tuksnešiem un maitu liju bari aizsedza debesis. Es mīlēju ātrumu un prāta spēles, man patika izbēgt no nāves un uzvarēt to, man gribējās būt daļai no varoņstāsta, ko vēl ilgi pēc tam stāstīs pie uguns­kuriem. Es mīlēju enerģiju un varu.

Tā bija daļa no Zemes dzīves. Ptolemajam nebūtu paticis.

Tomēr tas bija daudz labāk nekā būt gļotu kaudzītei.

Es kaut ko pamanīju un devu zīmi Netenjelam. Viņš apstā­jās laukuma vidū, lai paskatītos tuvāk. Mēs stāvējām un domā­jām, turot zizli horizontāli. Tas uzmirdzēja un nokrakšķēja, no tā pacēlās dūmi. Zeme zem mums nodrebēja. Visapkārt mums gulēja cilvēku līķi, apģērbu un apavu gabali, tālumā bija redzami degoši koki un nakts debesis.

Parka vidū mirdzēja Stikla pils. Likās, ka tajā lokās cilvēku figūras. Mēs bijām pārāk tālu, lai saskatītu.

Nūda? Fakvarls?

Varbūt.

Uzmanies! Kāds tuvojās no kreisās puses. Mēs pacēlām zizli, bet vēl nešāvām. No tumsas parādījās kāds vīrs ar tik vāju auru, ka bija skaidrs: tas ir tikai cilvēks. Viņam bija basas kājas, krekls saplēsts, pēdas asinīs. Viņš pat nepalūkojās uz mums.

Kāds murgs, Netenjels nodomāja.

Ei, nenosodi viņu tik stingri! Nabaga zellim tikko uz pēdām bija kādi četrdesmit dēmoni.

Es nerunāju par viņu, bet gan par visu, kas te notiek.

Ak tā. Jā, tā patiešām ir.

Tātad tu domā, ka kopā bija četrdesmit ?

Es neapgalvoju. Gudrs cīnītājs…

Cik daudzus mēs esam nogalinājuši ?

Nezinu, neskaitīju. Tomēr tagad to palicis daudz mazāk.

Galvenās parka ejas bija gandrīz tukšas. It kā pēkšņi būtu nolaidies dambis, kas būtu aizkavējis straujo, plūstošo cilvēku masu.

Netenjels nošņaukājās un noslaucīja degunu piedurknē. Uz Stikla pili. Mēs jau drīz būsim galā.

Viens solis, divi… pāri zālienam, garām dzīvžogam, puķu dobēm, dīķiem un strūklakām. Netenjels apstājās, un mēs nopē­tījām apkārtni.

Stikla pils pacēlās parka centrā kā krastā izskalots valis, tā bija divsimt metru gara un simt metru plata, celta no stikla plāksnēm, ko kopā saturēja dzelzs stieņi. Sānu sienas bija nedaudz izliektas, šur tur pacēlās pa kupolam, korei, minaretam vai frontonam. Tā nebija nekas cits kā vien liela siltumnīca, bet te atradās nevis tomātu stādi un komposta kaudzes, bet gan auga palmas, tecēja mākslīgi izveidots strauts, vijās gājēju celiņi, rēgojās veikali, kafejnīcas un vēl vesela kaudze draņķīgu izklaides vietu. [93] [1] Tas ir: kartingi, skrituļslidotavas, karuseļi, Hora madāmas maģiskās pareģošanas telts, greizo spoguļu karaļvalsts, Lāča Bumpo taksodermijas veikals un centrālā izstāde "Viena pasaule" neskaitāmi muļķīgi stendi, kuros bija izstādītas "kultūras bagātības" no visām impērijas valstīm (tur pārsvarā bija kauli, kartupeļi un pavirši apgleznotas karotes). Reklāmas plakāti pie pils vēstīja, ka šis esot desmitais pasaules brīnums. Man kā personai, kas palīdzējis uzcelt piecus no deviņiem pasaules brīnumiem, tas šķiet mazliet pārspīlēti.

Tūkstošiem elektrisko spuldzīšu izgaismoja šo

vietu dienu un nakti, un parasti tā bija vienkāršo ļaužu iemīļo­tākā atpūtas vieta.

Kādreiz es būtu tuvojies pilij pavisam nelabprāt, jo tās dzelzs konstrukcija lika manai būtībai sarauties. Bet tagad, droši pasargāts Netenjela ķermenī, es par to varēju neuztraukties. Mēs uzkāpām pāris pakāpienu līdz austrumu ieejai. No iekš­puses pret stikla sienu spiedās platās palmu lapas, aiz tām bija grūti ko saskatīt. «.

No ēkas atbalsojās neskaidri trokšņi. Mēs nekavējoties devā­mies pie koka durvīm, atvērām tās. Turot zizli priekšā, mēs iegājām telpā.

Pēc aukstā āra gaisa mēs sajūtām, cik zem stikla jumta bija silts, turklāt te bija sajūtama arī maģijas smaka kāds bija rai­dījis gaisā sēra mākoni. Kaut kur pa labi, aiz koku pudura un japāņu stila suši bāra, skanēja cilvēku vaimanas.

Vienkāršie ļaudis, Netejels nodomāja. Vajadzētu tikt tuvāk. Paskatīties, kas viņus sagrābis.

Mēģināsim šo?

Pa kreisi spirālveida dzelzs kāpnes veda uz tiltiņu augstu gaisā. Šāds skatpunkts dotu mums tūlītējas priekšrocības. Mēs aši un bez skaņas uzkāpām pa kāpnēm. Pacēlāmies virs palmu galotnēm, līdz pat stikla sienai un nokļuvām līdz dzelzs tilti­ņam, kas veda uz otru pusi. Netenjels noliecās, turot zizli para­lēli grīdai. Mēs lēnām virzījāmies uz priekšu.