Ptolemaja vārti

Mēs parasti sazinājāmies ar tādām vienzilbīgām domām kā Skrien, Lec, Kur?, Pa kreisi, Augšā, Zemē, Ienirsti! utt. [90] Tas bija ļoti tieši un vīrišķīgi, nebija vietas nekādam iekšējam ska­tam vai emociju analīzei, tas saskanēja ar mūsu pūlēm palikt dzīviem un ar apņemšanos uzvarēt. Sākumā, kad mēs vēl bijām kopā ar Kitiju, tas nebija tik uzkrītoši (tad viņa galvā bija daudz maigākas domas, tās vēl nebija atradušas īsto izteiksmes formu, bet dedzīgi tādu meklēja), bet tobrīd, kad sieviete Trafalgaras laukumā no viņa bailēs un riebumā novērsās, tās pēkšņi pār­ņēma Netenjela prātu. Šīs jaunās izjūtas bija tikko dzimušas un nevēlējās, lai tās noraidītu. Bet zēns tās vienkārši izslēdza no apziņas, un to vietā atkal parādījās vecās, pazīstamās emoci­jas lepnums, bezbailība un dzelzs gribasspēks. Viņš joprojām bija uzticīgs savam uzdevumam, bet neveica to ar iepriekšējo sajūsmu. Jaunajā burvī bija radies zināms riebums pašam pret sevi. Nu, varbūt tas bija psiholoģiski neveselīgi, bet palīdzēja viņam labāk cīnīties.

Un tieši tas mums šobrīd bija vajadzīgs.

Neriana, kas slāja pa skvēru, laikam bija lēnīgākā no visiem citi, cilvēku smaržas un balsu pievilināti, bija skrējuši uz Čērčila arku un ielauzušies Sentdžeimsa parkā. Iespējams, ja vienkār­šie ļaudis te šonakt nebūtu sapulcējušies tik lielā skaitā, Nūdas armija būtu izklīdusi pa visu pilsētu un to nebūtu tik viegli izsekot un iznīcināt. Cilvēki bija sapulcējušies parkā, viņus bija iedrošinājis fakts, ka valdība pilnībā nebija reaģējusi uz demon­strāciju, un izsalkušajiem gariem šī milzīgā cilvēku masa bija neatvairāms kārdinājums.

Kad mēs ieradāmies, izklaide jau sen bija sākusies. Pa parku skraidīja gari, ķerot cilvēkus. Daži izmantoja maģiskus uzbru­kumus, citi vienkārši skraidīja riņķī, mēģinādami iekustināt stīvos locekļus un ķerstīdami bēgošo laupījumir-. Daudzi koki dega, gaisā mirdzēja liesmas, vijās dūmu grīstes, skanēja spālgi kliedzieni un cilvēku brēcieni. Pār to visu slējās Stikla pils, kas meta savu gaismu uz zālājiem tajos skraidīja cilvēki, gari krita un atkal cēlās, un metās laupījumam pakaļ.

Mēs apstājāmies zem arkas, kas veda parkā.

Haoss, Netenjels nodomāja. Tas ir HAOSS.

Tas ir nieks salīdzinājumā ar kārtīgu kauju, es atteicu. Tev vajadzēja redzēt, kas notika Al-Arišā, kur vairākas jūdzes smilšu klājās ar asinīm. Es domās parādīju viņam šo ainu.

Cik skaisti, paldies, ka padalījies atmiņās! Vai tu redzi Nūdu ?

Nē. Cik daudz dēmonu te ir?

Pietiekami. [91][1] apmēram četrdesmit. Bet gudrs karotājs cīnās ar pretiniekiem tikai viens pret vienu.

Iesim.

Viņš piesita papēžus. Zābaki mūs aiznesa prom, un mēs iesaistījāmies kaujā.

Mūsu stratēģija paredzēja, ka dēmoni visi reizē nedrīkst pamanīt mūsu klātbūtni. Mēs viņus varējām pieveikt tikai citu pēc cita, bet cīnīties pret tiem kā vienotu armiju būtu daudz grūtāk. Tāpēc bija vajadzīgi strauji uzbrukumi un nepārtraukta kustība. Mūsu pirmais objekts tepat zālienā bija kāds ifrīts, paslē­pies vecākas sievietes ķermenī. Tas raidīja visapkārt tricinošas burvestības. Mēs bijām tam klāt divos soļos. Zizlis uzmirdzēja, un ifrīts pārtapa vienkārši par atmiņām. Mēs pagriezāmies, spērām soli un bijām jau pie kioskiem, kur kāds spēcīgs džins resna burvja ādā plosījās pa Sultāna pili. Netenjels notēmēja un iznicināja viņu ar vienu zižļa mājienu. Mēs.palūkojāmies un redzējām, ka vēl viens dēmons skrien pakaļ bērnam, panācām nelieti trīs soļos un sadedzinājām. Bērns aizbēga tālāk.

Mums vajadzīga palīdzība, Netenjels domāja. Palīdzība šiem cilvēkiem. Viņi skraida riņķī kā traki.

Tas nav tavs… Jā, es viņus redzu. Ejam.

Solis, lēciens un mēs nolaidāmies uz estrādes jumta, apcirtāmies riņķī un četras reizes izšāvām. Trīs dēmoncilvēki bija pagalam, bet ceturtais, ko bija iebiedējis pārējo gals, pēkšņi palēca malā un noliecās. Tas mūs pamanīja un sūtīja burves­tību. Jumts sagāzās putekļos, bet mēs jau sen bijām apmetuši kūleni, nošļūkuši pa telts sienu un, pirms vēl ar kājām skārām zemi, iznīcinājuši šī džina būtību.

Es sajutu Netenjela prātā nožēlas dzirksteli. Viņš vilcinājās. Tā… Tā bija Helēna Malbindi! Es zinu. Tā bija viņa. Viņa…

Viņa jau sen bija mirusi. Tu nonāvēji viņas slepkavu. Kus­ties! Tur, pie ezera, ir bērni! Ātri!

Galvenais ir kustēties uz priekšu. Nedomāt par to. Cīnīties. [92] [1] Ja zēns te būtu viens, bez manas palīdzīgās klātbūtnes, vai viņš patiešām būtu rīkojies tik pārliecinoši, uzspridzinot ministrus? Par spīti dažādām deformācijām, stīvajiem locekļiem un neizteiksmīgajām sejām, tie joprojām viņa izpratnē bija cilvēki. Arī zēns bija cilvēks, un cilvēki vienmēr redz tikai virskārtu.

Pagāja desmit minūtes. Mēs stāvējām zem ozola parka vidū, un mums pie kājām pacēlās divas pelnu kaudzes, kur iepriekš bija stāvējuši džini.

Vai esi pamanījis kaut ko dīvainu šajos garos? Es domāju. To, ko tu no viņiem vispār redzi.

Acis ? Tās dažkārt liesmo.

Ne tikai. Arī auras tās šķiet arvien spēcīgākas. Kā?

Nezinu. Liekas, ka gari vairs nespēj noturēties cilvēku ķer­meņos.

Tu domā…