Ptolemaja vārti

-   Kurš cits tev varētu pastāstīt patiesību par Gengiša nāvi? Par tām saindētajām vīnogām, ko mēs iemānījām teltī viņa dži­nam gar degunu? [94] [1] Neiedziļināsimies. Tas bija mazs darbiņš Āzijā, sen, sen.

Fakvarls samirkšķināja acis un tad novilka: Tātad tas tie­šām esi tu?

-   Prieks tevi pārsteigt, veco zēn. Turklāt atļauj piebilst: kamēr jūs ar Nūdu pastaigājaties pa pili, lielākā daļa jūsu armi­jas jau ir iznīcināta. Un to izdarīju es.

Kamēr es runāju, Netenjels sakustējās. Viņam nepatika bez­palīdzīgi gulēt zemē pašsaglabāšanās instinkts lika celties kājās. Es nomierināju viņu ar vienu vienīgu domu: Pagaidi.

-Tu, nodevēj… Fakvarls jau tik ilgi bija nodzīvojis Hop­kinsa ķermenī, ka dusmās aplaizīja lūpas gluži kā cilvēks. Šis zaudējums man nav svarīgs pasaule ir pilna ar cilvēkiem, un ir arī pietiekami daudz garu, lai tos visus piepildītu. Bet tu… Nogalināt savējos, aizstāvēt apspiedējus… Man kļūst nelabi, par to domājot! Viņa rokas bija sažņaugtas, balss vibrēja no emocijām. Mēs esam cīnījušies daudzas reizes, Bartimaj, bet vienmēr, tikai paklausot saimnieku pavēlēm. Bet tagad, kad mēs paši esam sev saimnieki un mums vajadzētu to kopīgi nosvinēt, tu izvēlies mūs nodot! Tu, Sakr al Džins! Kā tu vari attaisnot savu rīcību?

-   Ak tad es būtu tas nodevējs? Sākumā es runāju ar viņu tikai tāpēc, lai Fakvarls būtu ar kaut ko aizņemts, kamēr atgūstam spēkus, bet tagad arī es biju iekarsis. Mana balss ieaurojās kā vējš, kas lika priežu galotnēm locīties un cilvēkiem slēpties savās jurtās. Tu pats esi nodevējs! Tu esi uzgriezis muguru ■Citai pasaulei! Kas cits, ja ne nodevējs pamestu savas mājas un mudinātu arī citus doties prom, lai tā vietā iemājotu šajos kaulu kambaros? Un kādēļ? Kādēļ jūs esat ieradušies šajā zemē?

-  Atriebības dēļ, Fakvarls nočukstēja. Mūs šeit vada atrie­bība. Tā mūs notur šajā pasaulē. Tā ir mūsu vienīgais iemesls.

-   "Iemesli" pastāv tikai cilvēkiem, es klusi sacīju. Mums agrāk nekas tāds nebija vajadzīgs. Tas ķermenis tev vairs nav tikai masku tērps, vai ne? Tā nav tikai aizsardzība pret sāpēm. Tas esi tu pats.

Liesmas Hopkinsa acīs, kas visu laiku bija mirdzējušas, pēk­šņi noplaka. Varbūt, Bartimaj, varbūt… Balss pēkšņi bija klusa un ilgpilna. Viņš nogludināja uzvalka atlokus. Starp mums runājot, atzīšos, ka es šajā ķermenī sāku just tādu dis­komfortu, ko nebiju gaidījis. Tas nav tāds kā vecās, asās sāpes, kas mūs pavadīja verdzības dienās, drīzāk tāda kā nieze. Un vēl tukšums, ko nevar piepildīt nekāda slepkavošana. Vismaz līdz šim. Viņš pasmīnēja. Tomēr es nebeidzu censties.

-   Tas tukšums ir tāpēc, ka tu esi zaudējis saikni ar Citu pasauli, es teicu.

Fakvarls lūkojās uz mani un klusēja. Ja tā ir tiesa, viņš beidzot teica, tad tu arī esi to zaudējis. Tu esi tikpat iesaistīts, cik es, Bartimaj, apmeties šī jaunā burvja ķermenī. Kāpēc tu tam piekriti, ja jau uzskati atriebību par blēņām?

-   Jo man ir ceļš atpakaļ, es sacīju. Es neesmu nodedzi­nājis visus tiltus.

Fakvarls neizpratnē samiedza acis. Kā?

-   Burvis, kas mani izsauca savā ķermenī, mani var arī atbrī­vot.

-   Bet viņa smadzenes…

-   Ir nebojātas. Mēs dalāmies šajā ķermenī. Tas, atzīšos, ir diezgan grūti, jo te nav diez ko daudz vietas.

Beidzot ierunājās arī Netenjels: Tā ir taisnība. Mēs strādā­jam kopā.

Pirmajā reizē, kad es ierunājos, Fakvarls bija apmulsis, bet tagad viņš bija mēms. Kaut kas tāds viņam vienkārši nebija iešāvies prātā.

-   Cilvēks saglabā savu prātu un gribu? viņš murmināja. Tad kurš no jums ir saimnieks? Kurš noteicējs?

-   Neviens, es atteicu.

-   Tā ir vienlīdzīga sadarbība, Netenjels piebilda.

Fakvarls pašūpoja galvu, paužot tādu kā apbrīnu. Visu

cieņu! viņš sacīja. Kaut kas tik pretdabisks… Gandrīz kaut kas līdzīgs tam zeņķim no Aleksandrijas, ar ko tu parasti čupo­jies. Viņam tas būtu paticis, vai ne? Viņš saviebās. Pastāsti, vai tu nejūties aptraipīts no tik lielas tuvības?

-   Ne pārāk, es atcirtu. Tā nav lielāka kā tavā gadījumā, turklāt īslaicīga. Es došos mājās.

-   Ak vai. Kas liek tev tā domāt? Fakvarls pastiepa roku, bet es jau to biju gaidījis. Šī saruna bija devusi mums iespēju atgūties no kritiena. Netenjels pastiepa pirkstu pret Fakvarlu, un mēs raidījām pret viņu Spazmu burvestību. Lai gan vairogs viņu pasargāja, trieciens nogāza ķermeni no kājām un viņa sprā­dziens ietriecās zemē. Pa to laiku es ķēros pie vadības smiltīm griežoties, mēs uzlidojām gaisā, pāri celiņam, un nolaidāmies pie zižļa. Netenjels to pacēla, mēs apcirtāmies riņķī gluži kā plēsoņa.

Fakvarls, roku pacēlis, stāvēja uz celiņa. Viņam pāri spīdēja gaisma no Stikla pils, sajaucoties ar koku ēnām. Lai gan mēs kustējāmies ātri, viņš bija vēl ātrāks. Es dažkārt prātoju, vai viņš būtu paspējis raidīt mums triecienu mugurā, pirms mēs vēl bijām satvēruši zizli. Bet var jau būt, ka Spazmu burvestība bija viņu satricinājusi, izsitusi no sliedēm. Grūti pateikt. Mēs bridi lūkojāmies viens otram acīs.

Tavs atklājums ir kaut kas vienreizējs, Fakvarls sacīja. Bet man tas nāk par vēlu.