Ptolemaja vārti

-   Nē. Ja nu vienīgi viss šis bars ir trīspadsmitā līmeņa bur­vji.

-   Nu tad mums jāizmēģina zizlis. Netenjel, Kitija sacīja, tev jādara viss, kas ir tavos spēkos. Ja tu tiksi galā ar dēmo­niem, mēs evakuēsim cilvēkus. Kur viņi ir?

-   Pavisam netālu, pils centrā. Sākumā Kitijas klātbūtne bija viņu mulsinājusi, turpretī tagad tā pildīja zēnu ar pašpa­ļāvību, deva iemeslu cīnīties tālāk. Viņš runāja ātri, ar seno autoritāti: Paipere, kad jūs tiksiet iekšā, pa labi būs gaitenis. Tas ved garām karuselim uz laukumu pils centrā. Tur ir dēmoni un gūstekņi. Jums jānogaida šajā gaiteni, kamēr es uzbrukšu no pretējās puses. Kad dēmoni metīsies uz manu pusi, mēģiniet izvest gūstekņus ārā pēc iespējas tālāk. Visi, kam līdzi ir velnēni, izmantojiet viņus, lai palīdzētu evakuēt cilvēkus. Skaidrs?

-   Jā, ser.

-   Labi. Kitij, tev vajadzētu pagaidīt ārpusē.

-   Vajadzētu, bet es tā nedarīšu. Man ir amulets, atceries?

Netenjelam nebija laika strīdēties. Viņš pagriezās pret ieeju

pilī. Mums jāievēro pilnīgs klusums. Jums būs minūte laika, lai nostātos savās vietās.

Viņš atvēra durvis. Burvji cits pēc cita devās iekšā platām, bailēs ieplestām acīm, bālām, saspringtām sejām. Pāris burv­jiem līdzi bija velnēni, kas arī izskatījās pārbiedēti. Beidzamā gāja Kitija. Viņa uz pēdējā pakāpiena apstājās.

-   Labi pastrādāts, meitene teica, norādīdama uz tukšo parku. Jūs abi ar Bartimaju. Man vajadzēja pateikt.

Netenjels pasmaidīja. Viņš nespēja vairs ilgāk gaidīt. Zizlis rokā dūca. Viss jau gandrīz ir beidzies, zēns maigi sacīja. -Ej. Es tev sekošu.

Durvis aiz viņiem aizvērās.

III bartimajs

Ir brīži, kad pat viduvējs džins zina, ka jātur mute ciet, un šis bija viens no tiem. Tomēr es negribēju neko slēpt.

Nelaime tikai tā, ka neviens no viņiem negribēja manī klau­sīties. Pirmām kārtām, abiem šķita, ka panākumi ir tikai soļa attālumā viņš jutās varens, jo rokā dūca zizlis, viņa jutās

pasargāta, jo manīja uz krūtīm silto amuleta pieskārienu. Šādi

maģiskie nieciņi liek cilvēkiem justies dižiem. Turklāt viņi līdz

šim bija jau tik daudz panākuši, ka tagad pat neiedomājās, ka

kaut kas varētu noiet greizi.

Lielākā problēma bija tā, kā viņi abi ietekmēja viens otru.

Patiesību sakot, viņi viens otra klātbūtnē it kā sapurinājās. Tā

kā biju iesprostos Netenjelā, es varēju skaidri redzēt, kā meitene

vinu iedvesmo. [95] [1] Nudien varēju. It kā viņa būtu parāvusi kādu sviru, un viņā viss sāka dūkt, zvanīt un skanēt. Kurls var palikt!

Nezinu, cik daudz tas attiecāS uz Kitiju, bet * . . » pēc manas pieredzes spēcīgi raksturi tādi ka viņi abi gandrīz

vienmēr pievelkas. Te ļoti nozīmīgs ir lepnums un arī citas emo­cijas. Neviens nevēlas izgāzties otra acīs, katrs divkāršo savus pūliņus, lai tikai otru pārspētu. Viss notiek, bet dažkārt ne tā, kā cerēts. [96] [1] Tieši tā notika ar Nofreteti un Ehnatonu. Vienā brīdī tie bija kvēli skatieni un slepenas satikšanās pie krokodilu dīķa, bet nākamajā sekoja valsts reliģijas sagrāve un galvaspilsētas pārcelšana 60 jūdžu tālā tuksnesī. Viens gluži vienkārši ved pie nākamā.

Turklāt tu nevari darīt neko, lai to apstādinātu.

Atklāti sakot, nekādas citas alternatīvas Netenjela plānam nebija. Nūda bija pārāk varens, lai (nožēlojamās) valdības palie­kas viņu satriektu. Tāpēc zizlis bija vienīgā izeja. Tomēr man prātā joprojām skanēja Fakvarla vārdi: Viņš ar prieku uzņems jūsu uzbrukumu un barosies no tā. Vari saukt mani par pesi­mistu, bet tas man lika aizdomāties. [97] [1] Fakvarls nebija tāds melīgs provokators kā Tīhe, viņš lepojās ar savu tiešo un atklāto valodu. Protams, viņam bija nosliece uz lielību. Ja ticētu visiem viņa stāstiem, varētu padomāt, ka visus lielākos pasaules varoņdarbus paveicis viņš, turklāt bijis padomdevējs un uzticības persona visiem ievērojamākajiem burvjiem. Kā jau es reiz teicu Zālamanam, tas bija vienkārši smieklīgs apgalvojums.

Tomēr tagad bija par vēlu raizēties. Zizlis bija nolīdzinājis līdz ar zemi veselas pilsētas. Ja paveiksies, tas strādās tikpat labi arī mūsu labā.

Kāds ir plāns ? Es raidīju domu Netenjela virzienā.

Mums jāpievērš Nūdas uzmanība un, pirms uzbrūkam, jādabū viņš pēc iespējas tālāk no cilvēkiem. Kā mēs to vaidam izdarīt?

Viņu vajadzētu samulsināt. Tas parasti nostrādā.

Labi, to es atstāju tavā ziņā.

Arī ar pārējiem gariem jātiek galā. Pirms vai pēc tam ?

Pirms tam. Citādi viņi var mēģināt nonāvēt cilvēkus.

Tu kontrolē zizli, es mūs pārvietošu. Brīdinu, ka šoreiz būs jāstrādā divtik ātri.

Viņš atmeta ar roku. Gan jau es tikšu galā ar pāris lēcieniem un pavērsieniem.

Gatavs ?

Pārējie tūlīt būs vietās. Varaaaaaaa…

Līdz šim es nekad nebiju mēģinājis lidot, jo tas prasīja daudz enerģijas, tomēr šis bija izšķirīgs brīdis. Turklāt likās, ka Fak­varlam tas izdodas veikli. Tāpēc bez iepriekšēja brīdinājuma es pacēlos līdz palmām. Vienā brīdī man likās, ka zēns izlaidīs zizli no rokām. Un pēc brīža man šķita, ka mēs tūlīt vemsim. Tomēr viņam izdevās noturēties.

Kas tev notika ?

Nekad… nekad agrāk nebiju lidojis.