Ptolemaja vārti

Tas ir sīkums. Tev vajadzētu izmēģināt nāves cilpu ar lido­jošo paklāju. Tad gan tev seja k\ūtu zaļa.[98][1] dīvaini, bet fakts briti nekad nebija interesējušies par maģiskajiem lidošanas veidiem, turoties pie mehāniskajiem. Tomēr citām kultūrām nebija nekas pretī iesprostot džinus nedzīvos priekšmetos, lai tie lidotu pa gaisu, persiešiem patika paklāji, daži eiropieši lidoja uz lielgabala lodēm

vai piestām. Kāds traks ķīniešu burvis vienreiz pat pamēģināja lidot uz mākoņa.

Labi, redzam ienaid­niekus. Zizli gatavībā…

Mēs apstājāmies gaisā virs palmām. Spīdēja elektrisko spul­džu gaisma, pāri klājās stikla kupols, virs kura pletās nakts debesis. Un lejā atradās simt gūstekņu un gari, kas tos apsar­gāja. Grūti pateikt, varbūt šoreiz gūstekņu bija nedaudz mazāk. Izskatījās, ka tomēr ļoti maz kas mainījies. Jo visu šo haosu joprojām diriģēja figūra, kas stāvēja uz karuseļa jumta.

Nabaga Nūdam ar savu ķermeni gan neveicās. Mierdaris jau gatavojās izjukt pa vīlēm. Gandrīz no katra ādas fragmenta ārā spraucās dažādi ragi, spuras, dzelkšņi, spārni, taustekļi un pie­sūcekņi, kas plēsa drēbes kā tīklu. Pārējie izaugumi vēl palika zem ādas, parādoties kā puni, tā ka tas gandrīz vairs neizska­tījās pēc cilvēka ķermeņa. Divām Mierdara kājām bija pievie­nojušās vēl trīs citas, katra savā garumā. Vienai rokai bija divi elkoņi tā vienlīdz labi šūpojās uz priekšu un atpakaļ -, uzblī­dusi seja atgādināja beigtu zivi. No vaigiem ārā dūrās dzelkšņi. [99] [1] Es joprojām runāju par seju.

Acu vietā liesmoja tikai uguntiņas.

Mute, kas tagad stiepās no vienas auss līdz otrai, rēca: Sāpes, kādas sāpes! Mani no visām pusēm apņem dzelzs spie­diens! Atvediet Fakvarlu! Atvediet viņu! Viņa padoms mani neapmierina! Es vēlos viņu sodīt.

Ierunājās gars, kas atradās Ruperta Devro ķermenī. Mēs nevaram viņu atrast, pavēlniek Nūda. Viņš laikam ir aizbēdzis.

Bet es liku viņam būt klāt, kad ēdu. Ā, man sāp vēders tas ir tukšs! Bilib, Gaspār, atvediet man vēl kādu bariņu cilvēku, lai varu uz brīdi novērst uzmanību no šīm sāpēm…

Tobrīd mēs ar Netenjelu, lidojot lejup tik strauji, ka gaiss sitās mums sejā un mētelis plīvoja nopakaļ, nošāvām trīs garus ar trīskāršu zižļa triecienu. Mēs to izdarījām tik strauji un pre­cīzi, ka cilvēki, kas turpat bailēs trīcēja, tik tikko pamanīja, ka dēmoni ir pazuduši.

Pārējie gari palūkojās augšup. Gaisma no griestiem viņus apžilbināja, neļaujot precīzi raidīt burvestības. Mēs nolaidāmies zemāk. Zizlis divreiz uzmirdzēja, un vēl divi hibrīdi bija paga­lam. Pagrieziens ļoti straujš, lai gan mēs atradāmies horizon­tāli gaisā, un lidojums lejup, un mums virs galvas aizlidoja burvestība. Vēl viens zižļa mērķējums šoreiz neprecīzi. Gaspārs, kuram bija tā nelaime dzīvot Rufusa Laima ķermenī, bija uzlidojis gaisā. Viņš nāca mums arvien tuvāk, mezdams sprā­dzienus. Mēs paslēpāmies aiz koku pudura, pacēlāmies virs tā, un koki jau dega sarkanās liesmās. Cilvēkus pēkšņi pārņēma panika viņi metās prom uz visām pusēm. Ar acs kaktiņu mēs pamanījām, kā no koku aizsega izskrien Kitija un burvji.

Uz karuseļa jumta Nūda nikni sašūpojās. Kas par nekārtī­bām? Kurš uzdrošinās mūs traucēt?

Mēs pielidojām viņam gluži tuvu. Tas esmu es, Bartimajs! es uzsaucu. Atceries mani?

Pēkšņi uzliesmoja zils enerģijas lādiņš Ruperts Devro bija pacēlies gaisā, lai stātos mums pretī, no viņa rokām plūda zila gaisma. Ak tad to tu sauc par apmulsināšanas stratēģiju ? "Atce­ries mani ?" Pat es būtu izdomājis ko labāku…

Es nespēju izdomāt neko labāku, kad… koncentrējos uz kaut ko citu. Mēs bijām uzlidojuši gandrīz līdz pašiem gries­tiem, redzējām zvaigznes mierīgi mirdzam tālumā. Es liku mums krist lejup kā akmenim. Devro sūtītā Spazmu burvestība saplēsa stiklu un izlidoja ārā. Netenjels lika lietā zizli baltā gaisma trāpīja Devro pa kājām, aizdedzināja viņu. Viņš nokū­leņoja lejup melnā dūmu mākonī, iegāzās Pareģošanas teltī un tur uzsprāga.

Kur ir Laims? Netenjels domāja. Neredzu viņu.

Nezinu. Bet skaties uz Nūdu. Tagad viņš ir mūsu galvenais pretinieks.

Vai nu viņu uz rīcību pamudināja mans asprātīgais uzsau­ciens, vai arī viņam gluži vienkārši nepatika vērot, kā viņa armijas atliekas tiek iznīcinātas, tomēr Nūda pēkšņi bija ķēries pie darba. No viņa muguras izsprāga lieli, zaļi spārni. Ļoti lēni, it kā neregulārais ķermenis labi neklausītu, viņš aizmeimuroja līdz karuseļa jumta malai, un, nedaudz vilcinoties kā stārķēns pirms sava pirmā lidojuma, spēra soli. Varenie spārni savicinājās par vēlu. Viņš jau bija nogāzies zemē.

Ņem viņu ciet! es saucu. Tagad!

Mēs lidojām lejup tik ātri, cik vien es spēju, Netenjels bija cieši sakodis zobus. Kad mēs palēninājām lidojumu, zēns atbrī­voja zizlī iesprostotās būtnes tik daudz, cik uzdrīkstējās. Viņu enerģijas izlauzās ārā un metās virsū uz grīdas gulošajam ķer­menim.

Turpini tāpat, es teicu. Turpini! Neatstāj viņam nekādu iespēju.

Es zinu! Es jau tā daru!