Ptolemaja vārti

-   Darbojoties ar pilnu kontrolējamo spēku. Ir vēl viens veids, kā no tā dabūt maksimālu enerģiju, atraisot tās saites, ko Gledstons uzlika, lai sasaistītu tur mītošos garus. Tad viss tā spēks tiktu atraisīts vienā mirklī. Viņš uzsmaidīja Kitijai. Tas nu gan liktu Nūdam padomāt.

Meitene pašūpoja galvu. Neticu. Kur teikts, ka tas viņu nepadarīs vēl stiprāku? Bartimaj, vai tu nevarētu…

-   Vēl viens faktors, kas nāk mums par labu, Netenjels tur­pināja. Viņš ar grūtībām pacēla zizli un norādīja uz griestiem. No kā ir gatavota ēka?

-   No stikla.

-Un?

-  Ak tā, atkal atskanēja džina balss. Lai gan man negri­bas to teikt, zēnam šoreiz varētu būt taisnība.

-   Un dzelzs, Netenjels turpināja. Nūda, būdams gars, nav pasargāts pret dzelzi. Ja zizlis tiek salauzts, ja viss metāls gāžas viņam virsū… Kā tu domā, Bartimaj?

-   Varētu nostrādāt. Bet te ir tikai viena maza nepilnība.

Kitija saviebās. Tieši tā. Kā tu domā salauzt zizli, pats

paliekot sveikā? Un kā jūs izdzīvosiet pēc tam, kad jumts sagā­zīsies?

Netenjels izstiepās. Kreisā puse šķita nejūtīga. Atstāj to manā ziņā. Ar mums viss būs kārtībā.

Meitene palūkojās uz viņu. Labi. Ja tā, tad es palieku te kopā ar jums.

-   Nē. Bartimaja vairogs neaizsegs mūs visus, vai ne, Bartimaj?

-   Nu… laikam jau ne.

-  Ar mums viss būs kārtībā, Netenjels sacīja. Viņa prāts miglojās. Zēns juta, ka tikai ar džina palīdzību spēj palikt nomodā. Redzi, man ir septiņjūdžu zābaki. Mēs tevi panāk­sim. Bet tev tagad jāskrien.

-   Netenjel…

-   Labāk ej, Kitij. Nūda drīz pametīs pili, un tad šī iespēja būs zaudēta.

Kitija piecirta kāju. Nekādā ziņā! Es negrasos ko tādu pie­ļaut!

Šī izlēmība sasildīja Netenjela sirdi. Zēns viņai uzsmaidīja. Klausies, es esmu burvis, bet tu tikai vienkārša meitene. Es tev varu pavēlēt, atceries?

Viņa sarauca pieri. Droši zini, ka vari paļauties uz tiem zābakiem?

-   Protams. Nekādu problēmu.

-   Tad es jūs abus satikšu ārā? Apsolāt? -Jā.

-   Jā. Un tagad ej!

Viņa lēni, negribīgi pagriezās, tad pēkšņi apcirtās riņķī un satvēra amuletu. Amulets! Tas tevi pasargās! Viņa pastiepa to. Nefrīta akmens spīdēja.

Netenjels jutās ļoti vārgs. Nē. Tas man neko nelīdzēs.

Viņas acu kaktiņos mirdzēja asaras. Kāpēc ne?

-   Tāpēc, ierunājās Bartimajs, ka tas ir spēcīgs maģisks priekšmets. Tas var absorbēt pārāk daudz zižļa enerģijas un ļaut Nūdam izbēgt. Labākais, ko tu vari darīt, ir likt to ap kaklu un bēgt prom. Bartimaja balss tagad skanēja tik;ii Netenjela galvā. Nu, kā tas skanēja?

Labi.

Viņš lūkojās uz Kitiju. Meitene stāvēja, izstieptajā rokā turot amuletu, un nenolaida acis no Netenjela sejas. Viņš redzēja, kā Kitijas aura visu apkārt izgaismo koku, katru tā lapu, akme­ņus un zāli ap to. Viņš juta, kā aura viņu ietver. Vājums atkāpās.

Zēns atgrūdās no koka, piesita ar zizli pie zemes. Tas iegaismojās. Tiekamies vēlāk, Kitij, viņš teica.

Viņa uzlika amuletu kaklā un pasmaidīja. Uz tikšanos! Arī tu, Bartimaj!

Paliec sveika.

Un tad jau viņa bija pazudusi starp kokiem, jo devās uz aus­trumu izeju. Netenjels novērsās no viņas un juta, kā džins viņu balsta. Viņi pagriezās pret briesmoni, kas tur tumsā kūņojās, plēšot un ārdot visu sev apkārt un aurojot pēc ēdiena.

Kā tu domā, Bartimaj? viņš domāja. Ejam?

Nu, varētu. Tik un tā nav nekas labāks darāms.

Tieši tā.

V Kitija

Kitija bija jau gandrīz pie izejas, kad viņa dzirdēja aiz mugu­ras pavēlošu balsi. Dēmons par atbildi ierēcās tik skaļi, ka logiem izbira stikli un notrīcēja zeme. Kitija atvēra durvis un izskrēja ārā, aukstajā nakts gaisā.

Kājas no piepūles trīcēja, rokas bija vārgas un smagas kā sapnī. Meitene nokāpa lejup pa kāpnēm un devās prom pa dārzu, kājas ķērās slapjajā zemē un uzdūrās dzīvžoga krūmiem. Beidzot viņa nokļuva atklātā vietā.

Gaisma no Stikla pils spīdēja viņai uz muguras. Kitija redzēja, kā pašas ēna stiepjas tālu priekšā zaļajā zālē. Tālāk, tālāk… Tik­līdz viņa tiktu ārā no gaismu apspīdētā loka, varētu atpūsties. Viņa vilkās uz priekšu arvien lēnāk, trūka elpas, soļi bija lēni, un beidzot, par spīti dusmām un izmisumam, viņa apstājās.

Tobrīd meitene sadzirdēja milzīgu troksni, tik dobju un skaļu, ka tas gandrīz aprija pats sevi, nogranda un pazuda. Zeme zem kājām notrīcēja. Kitija pagriezās pret Stikla pili, nokrita ceļos tieši laikā, lai redzētu, kā oranžās gaismas aprij baltā uguns, kas uzliesmoja iekšā, pacēlās augstāk un izpletās, izšķaidot visus stiklus, kuru šķembas aizlidoja naktī. Pati pils baltajā gaismā pazuda, šī gaisma plūda pār parku, apklāja arī Kitiju, nogāžot zemē. Samarkandas amulets uzkrita uz sejas, viņa redzēja to mirdzam un absorbējam sevī trakojošās enerģi­jas. Visapkārt griezās viesulis, zāle dega.

Tad, pavisam pēkšņi, it kā pēc trieciena, viss apkārt kļuva kluss un mierīgs.

Kitija atvēra acis un ar pūlēm pieslējās uz elkoņiem.