Ptolemaja vārti

Burve apsēdās viņai pretī, sejā viņai bija lasāmas dusmas. Šie delegāti ir vienkārši neciešami, viņa iesaucās. Neiedo­mājami! It kā vēl nepietiktu ar to, ka viņi piespieda mūs atsaukt karaspēku no Amerikas, izmantojot visparastāko šantāžu, tagad viņi pieprasa, lai mēs neizmantotu velnēnus ostu novērošanā. Bet tas taču ir nācijas interesēs! Viņi saka, ka tādējādi tiekot pārkāptas tur strādājošo intereses, lai ko arī tas nozīmētu. Burve uzmeta lūpu. Viņi runā tik vulgāri! Butona kungs pat vienam meta ar smalkmaizīti.

Kitija noskurinājās. Drošība ir svarīga, bet tikpat nozī­mīgi ir uzticēties cilvēkiem. Spiegi, Modrības lodes tas viss ir jāmaina. Bet par ostām jums viņi vienkārši būs jāpārliecina.

-  Vai esat pārliecināta, ka mēs nekādi nevaram pierunāt jūs iesaistīties? Paipere dedzīgi jautāja. Jūs būtu nevainojama starpniece starp mums un… daudz ekstrēmāk noskaņotām frak­cijām.

-  Atvainojiet, Kitija sacīja, bet es esmu pārāk nogurusi. Es tikai sāktu ārdīties, un jūs mani beigās nosūtītu uz Taueru.

-   Man gan tā neliekas! Paipere atteica. Tomēr dažus no tiem delegātiem… Šī doma ir vilinoša… Viņa papurināja galvu. Ko es te vispār runāju? Kā redzu, jums priekšā ir atlants, Džonsas jaunkundz. Vai tas liecina par jūsu plāniem?

-   Nezinu, Kitija novilka. Varbūt tad, kad kontinentā maz­liet norims kaislības, es varētu uz laiku doties prom. Man Brigē dzīvo kāds draugs, ko sen neesmu satikusi, un tad es vēl lab­prāt nedaudz paceļotu. Ceru, ka tas man palīdzēs atgūt vese­lību. Viņa saknieba lūpas un palūkojās ārā pa logu. Varbūt es došos uz Ēģipti. Es par to esmu daudz dzirdējusi. Nezinu. Tad jau redzēs.

-   Bet vai jūs nevēlētos turpināt maģijas studijas tepat? Butona kungs par jūsu spējām ir sajūsmā, un mums valdībā vajadzīgi jauni, talantīgi cilvēki. Mēs varētu jums ieteikt labā­kos skolotājus.

Kitija aizvēra atlantu, no tā pacēlās putekļu mākonis. Ļoti laipni no jūsu puses, bet man šīs durvis ir aizvērtas. Manas stu­dijas bija veltītas tikai tam, lai izsauktu vienu konkrētu… viņa apklusa. Man bija viens konkrēts mērķis. Un pirms divām naktīm Netenjels to piepildīja. Godīgi sakot, neko lielāku es vairs nespēju iedomāties.

Istabā valdīja klusums. Pēkšņi Paiperes jaunkundze ieskatī­jās pulkstenī un iekliedzās. Pārtraukums ir gandrīz beidzies! Man jāiet. Kas to zina, cikos šopēcpusdien viss beigsies. Viņa smagi nopūtās un piecēlās. Džonsas jaunkundz, jau pēc vienas tikšanās esmu gatava nožņaugt visu vienkāršo ļaužu delegāciju. Pēc vienas vienīgas tikšanās! Mēs tikko esam sākuši. Kas varētu būt vēl sliktāk? Es nudien neticu, ka mums izdosies veiksmīgi sadarboties.

Kitija pasmaidīja un apsēdās atpakaļ krēslā. Mēģiniet, viņa sacīja. Tas ir iespējams. Tas nav viegli, bet ir iespējams. Un jūs būsiet pārsteigti, cik daudz varat kopā panākt.

38 bartimajs

Nomirt bija visvieglākais. Galvenā problēma bija pievērst Nūdas uzmanību.

Mēs piecēlāmies abi savā vienotajā ķermenī un nostājā­mies tieši zem galvenā kupola. Tā bija vieta, uz kuru mums viņu vajadzēja atvilināt, centrs, kur koncentrējās visvairāk dzelzs. Bet Nūda bija pārāk liels, trokšņains, apmulsis un nelaimīgs, lai viņu tik viegli iemānītu šeit. Viņš soļoja šurpu turpu ar savām daudzajām kājām, gāzdams zemē kioskus un karuseļus un rijot kokus. Viņš bija pievērsies šim darbam ar pilnu atdevi, un neviena no viņa acīm nelūkojās mūsu virzienā.

Par lidošanu nebija ko domāt. Pat pacelšanās jau būtu par daudz prasīts. Lielākā daļa manas enerģijas bija vajadzīga, lai noturētu zēnu stāvus. Atstāts likteņa varā, viņš jau sen gulētu uz grīdas.

Tāpēc mēs stāvējām uz vietas un skaļi klaigājām. Vismaz es tā darīju un bļāvu tik skaļi, ka šis kliedziens būtu izraisījis īstu sniega lavīnu Tibetā. [100] [1] Kamēr es stāvētu un kliegtu Nepālā. Tik skaļi. Nūda! Tas esmu es, Bartimajs, Sakr al Džins, Sudraba Plūmju Čūska! Es esmu cīnījies tūkstoš kaujās un visās uzvarējis! Esmu iznīcinājis vēl varenākas būtnes par tevi! Manas godības priekšā atkāpās Ramutra! Tīhe no manis paslēpās zemes plaisā! Hops Viesuļvētru Čūska iekoda pats sev

astē un aprija sevi, lai nebūtu jāskatās man sejā! Es izaicinu tevi! Nāc un palūkojies uz mani!

Nekādas atbildes. Nūda bija aizņemts, košļājot kādu no taksodermista izbāžņiem izstādes eksponātiem. Zēns mani ķirci­nāja. Vai arī to tu sauc par mulsināšanu ? Tā taču bija vistīrākā lielīšanās!

Klausies, mulsināšana ir jebkas, kas provocē vai aizkaitina ienaidnieku, turklāt.. Nu labi, tas nepalīdzēja, Vai ne? Mums nav laika. Vēl pāris solu, un viņš būs ārā.

* Ļauj man! Zēns noklepojās. Nolādētais dēmon! Tu tuvo­jies savai nāvei! Tevi gaida Pārogļojošā uguns! Es izsmērēšu tavu būtību pa šo pili kā… kā margarīnu uz maizes, tik biezā kārtā… Viņš apklusa.

Jā, viņš noteikti saprata šo salīdzinājumu! Nekas, turpini vien!