Ptolemaja vārti

Mēs laidāmies lejup arvien lēnāk, līdz palikām karājoties gaisā. Apakšā gailēja baltas liesmas, kuru vidū bija palicis Nūda un karuselis. No šīm liesmām virmoja karstums, kas lika stik­liem sprēgāt un uzkarsēja gaisu. Es pacēlu nelielu vairogu, lai to atvairītu. Zizlis vibrēja tik ļoti, ka trīcēja ne tikai mūsu roka, bet arī galvaskauss.

Kā tu domā? Pietiek? zēns vaicāja.

Vajadzētu pietikt. Nē, tomēr nodrošināsimies. Vēl mazliet…

Es vairs nevaru noturēt… Au!

Es redzēju, kā parādās ēna, sajutu kustību gaisā. Mēs metāmies sāņus. Tomēr sprādziens mums trāpīja, salauza manu vai­rogu un ietriecās sānā. Zēns sāpēs iekliedzās, un es kliedzu līdz ar viņu, jo pirmo un vienīgo reizi sajutu cilvēka sāpes. Kaut kas tajās iespējams, tas, ka sāpes piemita nekustīgai miesai, kas nespēja nekādi pretoties, lika manai būtībai panikā nodrebēt. Zēns gandrīz zaudēja samaņu. Viņa pirksti jau laida vaļā zizli, tā enerģija noplaka. Es satvēru zizli, apgriezos un raidīju enerģijas staru, lai notvertu bēgošo Rufusu Laimu. Man izdevās viņu pār­šķelt uz pusēm. Es nostiprināju zizli un nolaidos zemē.

Zēns bija gandrīz paģībis. Viņš vēra ciet acis. Es piespiedu tās atvērt, iekustināju viņa organismu. Mosties!

Viņš sakustējās. Mani sāni…

Neskaties. Viss kārtībā.

Un Nūda?

Nu… ne tik labi. Laukumā starp izsvaidītajiem piknika gal­diņiem un papīrgroziem zeme bija iegruvusi. Vietā, kur kādreiz bērni vizinājās ar karuseli, tagad zvēroja melns krāteris. Un šajā krāterī kustējās kaut kas liels un bezformīgs, kas sauca manu vārdu.

Bartimaj! Es tev pavēlu tuvoties! Man tevi jāsoda par nepa­kļaušanos.

Tas vairs neizskatījās pēc cilvēka.

-  Redzi, kā mans spēks pieaug par spīti sāpēm! Redzi, kā es nokratu šo nožēlojamo miesu!

Bartimaj… es nejūtu savus kreisos sānus.

Viss kārtībā. Nedomā par to.

Tu mēģini kaut ko slēpt. Kas tā bija par domu ?

Nekas. Es tikai domāju, ka vajadzētu doties prom.

-   Kur tu esi, Bartimaj? spēcīgā balss sauca. Es gribu tevi pievienot savai būtībai! Tas ir liels gods!

Es nejūtu savu kreiso sānu… Es nevaru…

Nomierinies. Paskatīsimies, vai varam izlidot ārā no šejie­nes.

Pagaidi. Kā būs ar Nūdu ?

Viņš ir liels puika, gan jau izlidos ārā pats, mums viņš nav jāņem Ildzi.

Mēs nevaram iet prom, Bartimaj, ja Nūda nav…

Viņš paliks tepat. Mēs iesim prom! Nē!

Es mēģināju pacelties gaisā, bet zēns man pretojās muskuļi saspringa, viņa griba cīnījās ar manējo. Mēs pa pusei pacēlā­mies, tad atkal gāzāmies zemē un atspiedāmies pret koku. Viens labums no tā bija Nūda mūs šeit nevarēja redzēt. Šobrīd viņš bija tikai tumsa krātera dziļumā.

Netenjel, tu idiot! Ļauj man pārņemt kontroli.

Nav vairs nekādas jēgas.

Ko tu…

Vai tad ir? Neaizmirsti, ka es lasu tavas domas.

Nu… tu par to. Es neesmu ārsts. Varu kļūdīties. Aizmirsti.

Bet tu nekļūdies, vai ne? Pasaki taču taisnību!

Nočaukstēja lapas. Es pagriezu galvu, pateicīgs par iespēju mainīt sarunas tematu. Tas tevi uzmundrinās, es sirsnīgi teicu. Re, kur Kitija.

IV netenjels

\/^iņas mati bija sajukuši, viens vaigs saskrāpēts, tomēr Netenjels ar atvieglojumu redzēja, ka viņa ir sveika un vesela. Un atkal burvis nespēja šo atvieglojumu izteikt citādi kā vien ar niknu uzbrukumu: Kāpēc tu nāci atpakaļ? viņš nikni nočuk­stēja. Pazūdi!

Meitene sarauca pieri. Mēs izvedām ārā visus cilvēkus. Tas nebūt nebija viegli. Paskaties, ko viens no viņiem man izda­rīja! Viņa norādīja uz saskrāpēto vaigu. Laba pateicība. Es atgriezos, lai palūkotos, kā jums… klājas… Kitija pamanīja Netenjela ievainojumu, viņas acis iepletās. Kas tad tas?

-   Pēc Bartimaja teiktā, Netenjels bezrūpīgi attrauca, par to nav vērts raizēties.

Meitene noliecās tuvāk. Ak, šausmas! Vai tu vari paiet? Mums jādabū tevi ārā.

-   Vēl ne. Sāpes bija gandrīz pazudušas, tagad Netenjels nejuta neko. Galva reiba, tomēr, atspiežoties pret koku, viņš varēja nostāvēt. Prāts bija skaidrs vai, pareizāk sakot, tāds būtu, ja džins nejauktos iekšā ar savām domām, mēģinādams noblo­ķēt zēna domas par ievainojumu un ietekmēt viņa lēmumus. Viņš runāja ātri: Kitij, uzbrukums ar zizli neizdevās. Dēmons ir pārāk stiprs. Es mēģināju izmantot visu kontrolējamo spēku, bet ar to nepietiek. Nūda absorbē enerģiju.

-   Nu tad, viņa sacīja, vispirms mēs dabūsim jūs laukā un pēc tam domāsim par pārējo.

-   Bartimaj, Netenjels sacīja. Kas notiks, ja mēs Nūdu šeit atstāsim? Runā atklāti!

Džina atbildi sākumā noslāpēja apdullinošs blīkšķis un rēkoņa. Ar laiku, Bartimajs atbildēja ar Netenjela muti, Nūdam apniks Vienas pasaules izstādes dārgumu aplūko­šana un viņš pievērsīsies pārējai Londonai. Viņš barosies ar tās cilvēkiem un kļūs arvien spēcīgāks, šī enerģija atkal prasīs jaunu barošanos, līdz visas pilsētas paliks tukšas vai arī viņš pār­sprāgs. Pietiekami atklāti?

-   Kitij, Netenjels sacīja. Mums viņš jāaptur.

-  Jūs taču nevarat! Tu pats teici! Pat pilnā jaudā zizlis neko nespēj izdarīt.