Ptolemaja vārti

Netenjels paspēra pāris soļu uz priekšu un notrīcēja, itin kā sajuzdams briesmas. Pāri laukumam viņš samanīja kāpnes, kas veda lejup uz pazemes eju. Tur bija metro, pazeme… Zem lau­kuma aizstiepās tuneļu tīkls, kas savienoja to ar citiem tune­ļiem, pa kuriem brauca pazemes vilcieni. Un šiem tuneļiem bija izejas uz virszemi arī citās laukuma malās.

Citās laukuma malās… t

Pagriezies! Viņš nodomāja, atbrīvoja muskuļus un ļāva dži­nam rīkoties. Pagriežoties viņš izteica pavēli un izstiepa zizli. No tā izlidoja balts gaismas stars, aizlidoja pa gaisu un trāpīja Klaiva Dženkinsa ķermenim, kad tas mēģināja pielavīties no aizmugures. Vienu mirkli dēmons bija tur, ļengano roku izstie­pis, lai raidītu Plūsmu, bet nākamajā mirklī tas jau bija pazu­dis, aizraudams sev līdzi kāpnes uz metro. Pa ietvi vējš nesa pelnus.

Pareizs domu gājiens, džins sacīja. Neatceros, ka Neriana agrāk būtu bijusi tik zaglīga.

Netenjels lēnām ieelpoja. Viņš piegāja pie cilvēkiem, kas slē­pās zem Vairoga, un pavicināja roku. Bartimajs noņēma Vairogu. Sieviete aši piecēlās kājās un pierāva bērnus tuvāk. Visdrošākā vieta patlaban ir Vaithola, Netenjels iesāka. Manuprāt, visi dēmoni ir no turienes aizgājuši. Dodieties turp un nebaidieties, kundze. Es… Viņš apklusa. Sieviete bija pagriezusies, viņas seja bija neizteiksmīga, acis tumšas. Viņa stūma bērnus prom no laukuma.

Un ko tad tu gaidīji ? Džina balss pārtrauca viņa pārstei­gumu. Tu un tev līdzīgie viņu iegrūda šajā nelaimē. Viņa tev neteiks paldies, lai ko arī tu darītu. Tomēr neraizējies, Net. Tu neesi pavisam viens. Tev taču esmu es. Un smadzenēs uzmutu­ļoja džina smiekli.

Pāris sekunžu Netenjels stāvēja uz vietas, galvu pieliecis, un vēroja pamesto laukumu. Tad viņš iztaisnoja plecus, ciešāk satvēra zizli, atspērās no zemes un prom bija.

34 kitija

tija atrada gūstekņus daudz ātrāk, nekā bija cerējusi. Vis­grūtākais bija piecelties, lai izietu no istabas. Kad viņa slējās kājās, šķita, ka visi muskuļi smeldz, viņa trīcēja kā lielā salā, galva likās viegla. Bet meitene nepadevās.

Man tas tikai jāatceras, Kitija domāja. Jāatgādina ķermenim, ko tas prot.

Un patiešām ar katru nedrošo soli viņas pārliecība pieauga. Meitene nonāca līdz ieročiem, kas bija sakrauti pie durvīm. Viņa sāpēs saviebās, salieca ceļus, noliecās un mēģināja tā noturē­ties, nenogāžoties zemē, un parakņājās ieroču kaudzē. Tur bija Trieciena nūjas, Uzliesmojošās nūjas un Elementu lodes… Burvju priekšmeti, pazīstami no Pretošanās kustības laikiem. Meitenei nebija somas, tāpēc viņa aizlika aiz jostas pāris stie­nīšu. Noskrandušās jakas kabatās izdevās ielikt divas Elementu lodes. (Viņa bija izņēmusi ārā Ptolemaja Apokrifu un nolikusi uz grīdas. Tas bija savu padarījis.) Starp maģiskajiem priekšme­tiem gulēja arī sudraba disks ar asu malu. Paklausot intuīcijai, viņa to paņēma un ielika kabatā. Un tad, atbalstoties pret sienu, atkal piecēlās kājās.

Viņa ļoti lēnām un uzmanīgi izgāja ārā no istabas, pārkāpjot pāri sašķaidītajām durvīm, tad devās tālāk pa gaiteni, garām izpostītajai Statuju zālei. Viņai atmiņā joprojām skanēja žēlie vaidi, kas nāca no vienas istabas, kurai viņa ar Netenjelu bija gājusi garām.

Kitija apzinājās, ka nekad agrāk nebija jutusi sevi tik sada­lītu. Nekad agrāk nebija jutusies tik vāja, tik ļoti saistīta pie zemes. Tomēr, atklāti sakot, viņa nekad nebija jutusies arī tik pārliecināta par sevi kā tagad. Tiesa, agrāk viņa bija bezrūpīga un pārgalvīga, apzinājās savu spēku un jaunību, bet tagadējā pārliecība bija citāda. Šodien viņa jutās mierīgā, viņu nenieka neuztrauca apkārtējā pasaule, tās fiziskās izpausmes. Kitija juta, kā no viņas izstaro miers un pašpārliecinātība.

Arī pirmais pārbaudījums šo sajūtu nebija satricinājis. Vietā, kur gaitenis paplašinājās, netālu no kāpnēm Kitija saskrējās ar vienu no dēmoniem. Tas laikam bija pēdējais, kas bija iemie­sojies cilvēkā, un droši vien vēl nebija apguvis visas vajadzīgās prasmes, lai manipulētu ar ķermeni. Tas izskatījās pēc gara, tieva vīrieša ar plāniem, gaišiem matiem, ģērbies tumšās, dārgās drēbēs. Tagad viņa bikses un krekls bija saplēsti, mati sajaukti, acis stiklaini stingas. Viņš streipuļoja no vienas gaiteņa malas uz otru, rokas nesakarīgi plivinādams. No viņa rīkles atskanēja tādi kā zvēra rēcieni, ko laiku pa laikam pārtrauca nikni vārdi svešā valodā.

Briesmonis pagrieza galvu un pamanīja Kitiju. Aiz cilvēka acīm iemirdzējās dzeltenas liesmas. Meitene apstājās. Dēmons pēkšņi iegaudojās, un no šīs skaņas notrīcēja visi logi. Tas apdo­mājās, vēloties uzbrukt, bet tā īsti nespēja saprast, kā lai to izdara. Sākumā tas pacēla kāju, norādīja ar lielo pirkstu uz Kitiju un uzspridzināja pats savu kurpi. Tad viņš izmēģināja raidīt sprādzienu no elkoņa, bet te viņam neveicās ne par matu labāk. Radījums apdomājās, pacēla roku un izstiepa trīcošu pirkstu. No tā izlidoja violets gaismas stars, kas trāpīja pa Samarkandas amuletu un tūlīt pat tika iesūkts tajā.