Ptolemaja vārti

Tas nevedās tik ātri, jo Dženkinss joprojām nebija iemācī­jies, ka staigājot kājas jāsaliec ceļos. Tomēr beigās zelta troņa priekšā stāvēja divi saņurcīti cilvēki, kurus turēja Dženkinss. Mandrāks un Kitija izskatījās sakauti un nomocīti. Viņu pleci bija sagumuši un drēbes saburzītas, un Kitijas mētelis sadedzis. Gļotu piramīda smagi nopūtās.

Nūda izmēģināja pasmaidīt un sajūsmināts sagrozījās krēslā. Gaļa! Saožu gaļu! Cik burvīga smarža!

Mandrāka acīs iemirdzējās spīts. Bartimaj, viņš nokrekstēja. Es joprojām esmu tavs saimnieks un pavēlu tev mums palīdzēt.

Fakvarls un Nūda par šiem vārdiem pasmējās. Es ne. Tas laiks ir pagājis. Tā ka labāk paklusē.

-   Es pavēlu tev…

No Dženkinsa mutes atskanēja zema, sievišķīga balss: Vai tas esi tu, Bartimaj?

Es satrūkos. Neriana! Neesam tikušies kopš Konstantinopoles laikiem!

-   Paklausies! Es tev pavēlu…

-   Kāpēc tu tik bēdīgi izskaties, Bartimaj?

-         Nu, ir bijuši labāki laiki… Bet kā ar tevi pašu? Sarkani mati, brilles un tikai divas kājas… nedaudz pieticīgi, vai ne? [79] [1] Parasti Nerianai bija tumši zils ķermenis, trīs acis un zirnekļa kājām līdzīgi locekļi. Jā, arī tas bija gaumes jautājums, tomēr tik un tā cienījamāk nekā mitināties Dženkinsa ķermenī.

-         Es pavēlu tev… Mandrāks pēkšņi apklusa un vairs neko neteica.

-         Tomēr tas ir tā vērts, Bartimaj, Neriana sacīja. Tu pat nespēj iedomāties. Ķermenis ir briesmīgs, bet tās sniedz tādu brīvību! Vai tu mums piebiedrosies?

Jā! Nūda ierunājās. Pievienojies mums! Mēs atradīsim piemērotu burvi un piespiedīsim tevi izsaukt.

Gļotu kaudzīte izslējās, cik vien augstu varēja. Liels paldies jums abiem, tas ir ļoti laipns piedāvājums. Tomēr man diemžēl jāatsakās. Man šī pasaule jau nodarījusi pietiekami, man tā ir apnikusi. Mana būtība smeldz, un mana vienīgā vēlēšanās ir atgriezties Citas pasaules mierā un klusumā, cik ātri vien iespē­jams.

Nūda likās apjucis. Tas ir dīvains lēmums.

Fakvarls iejaucās. Es jau jums teicu Bartimajs ir nepastā­vīgs, viņa rīcība pretdabiska. Mums vajadzētu viņu nonāvēt!

No Mierdara mutes atskanēja rēciens, un gaiss kļuva nokai­tēts. Fakvarla drēbes aizdegās. Nūda atkal ieelpoja un liesmas apdzisa. Mierdara acis spīdēja. [80] [1] Kaut kur dziļi šajās acīs es redzēju nemierīgo Citas pasaules enerģiju. Es prātoju, cik ilgi gan mirstīgais ķermenis izturēs šādu necilvēcīgu spie­dienu.

Uzmanies, Fakvarl, viņš teica. Tavi padomi sāk kļūt uzbāzīgi. Šis džins drīkst iet.

Es paklanījos. Mana pateicība ir neizmērojama, pavēlniek. Ja jūs vēl uzklausītu vienu manu lūgumu, tas būtu viss, ko es vēlētos.

-         Šajā dižajā dienā, kad sākas mana valdīšana Zemes virsū, es uzklausīšu un izpildīšu pat visvājākā gara lūgumus, Nūda

sacīja. Un tas nozīmē tevi. Es izpildīšu tavu lūgumu, ja vien tas būs manā varā. Runā!

Es paklanījos vēl zemāk. Pažēlojiet šos cilvēkus, pavēlniek. Pasaule, kā jau jūs teicāt, ir plaša, un tur būs tūkstošiem citu, ko aprīt. Pasaudzējiet šos divus.

Gari bija neizpratnē. Fakvarls neticīgi nosprauslojās, bet Neriana ieķiķinājās. Nūda sakoda zobus tik stipri, ka no krēsla atdalījās un nokrita pāris ķerubu. Dēmona acīs liesmoja uguns, un galds zem viņa pirkstiem kusa kā vasks. Nelikās, ka viņš būtu par šo ierosinājumu sajūsmināts. Es esmu devis solī­jumu, džin, un nevaru to lauzt, Nūda sacīja. Bet tas ir muļ­ķīgi un nepareizi. Man nudien derētu kāds balasts vēderā. Un es cerēju uz tiem abiem, īpaši uz meiteni. Zēns izskatās skābs un cīpslains man šķiet, viņa miesa garšotu pēc vaska bet viņa gan liekas apetītlīga! Un tu gribi, lai es viņus apžēloju! Liekas, Fakvarlam ir taisnība. Tu esi pretdabisks.

Tas bija pārāk skaļi teikts, ja ņem vērā, ka pats Nūda patla­ban atradās cilvēka ķermenī, bet es nestrīdējos, tikai noliecos vēl zemāk.

Sasodīts! Nūda bija nikns. Pēkšņi, it kā atskārtis, kā to darīt, viņš piecēlās kājās. Tu esi sapinies ar cilvēkiem… Tu nu gan esi samaitāts! īsts nodevējs! Kā man gribētos tevi nonāvēt! Tomēr es nevaru lauzt solījumu. Pazūdi no manām acīm!

Es neizrādīju dusmas. Mums visiem ir dažādas saistības, es sacīju, bet liela daļa pagaidām vēl ir ierobežotas. Tieši tāpēc es tagad dodos prom. Gļotu kaudzīte pagriezās pret nobālušo Mandrāku. Atbrīvo mani!

Pagāja vairākas sekundes, līdz viņš atbildēja, un arī tikai tāpēc, ka Kitija iebakstīja viņam sānos. Zēns sastomījās, un burvestība bija jāsāk no gala. Viņš nerunāja skaļāk par čukstu un nelūkojās uz mani. Bet, kad es pacēlos gaisā, pagaisu un aiz­lidoju, es redzēju, ka Kitija nenolaiž no manis acis.

Es redzēju viņus stāvam blakus, divas sakņupušas un viegli ievainojamas būtnes džinu vidū. Kā es jutos? Labi. Biju izdarījis visu, kas manos spēkos. Nūda bija zvērējis, ka saudzēs viņus. Un, kas notiks tālāk, vairs nebija mana darīšana. Es izstājos no šīs spēlītes bija jau arī pēdējais laiks. Jutos laimīgs, ka tiku prom dzīvs.

Jā, es biju darījis visu, kas manos spēkos. Man par to vairs nevajadzēja lauzīt galvu. Biju brīvs.

Brīvs.

Pat būdams pilnā spēku plaukumā, salīdzinājumā ar Nūdu es biju sīks gariņš. Ko gan vēl es varēju darīt?