Ptolemaja vārti

Fakvarls panāca soli uz priekšu. Nu, es tik ļoti neaiz­rautos, viņš sacīja. Bartimajs ir šaudīgs kā mēnesstars un nepastāvīgs kā jauns kumeļš, turklāt neciešami sarkastisks. Es jau gribēju…

Dižais gars pavēcināja mazo, apaļo roķeli, acīmredzami lik­dams Fakvarlam apklust, un, nejauši uzsitis pa galdu, salauza to divās daļās. Esi iecietīgāks, Fakvarl! Pēc gadsimtiem ilgas verdzības mēs visi esam nedaudz samaitāti.

-   Nu, nezinu gan… Fakvarls novilka. Šis džins ir pama­tīgi samaitāts.

-   Pat ja tā būtu, mēs tik un tā neķildojamies savā starpā.

Gļotu piramīda dedzīgi pamāja. Tiesa. Dzirdēji, Fakvarl?

Klausies un mācies!

-   īpaši, ja kāds džins ir tik nožēlojamā stāvoklī kā šis, dižais gars turpināja. Paskaties taču uz viņu! Viņa būtību varētu iznī­cināt viens šķaudiens! Pret tevi ir slikti izturējušies, Bartimaj, bet kopā mēs atradīsim tavus apspiedējus un aprīsim viņus!

Es slepeni palūkojos uz savu saimnieku, kas lavījās uz durvju pusi, vedot Kitiju līdzi. [78] [1] Viņa rīcība šķita… Nu, teiksim tā: viņš droši vien turējās pie meite­nes rokas pašaizsardzības nolūkos. Motīvus vienmēr var atrast, vajag tikai meklēt.

Tas ir dāsns piedāvājums, pavēlniek.

Fakvarls izskatījās krietni saskābis. Problēma tāda, ka Bar­timajs patiesībā nemaz neatbalsta mūsu plānu, viņš kašķīgi sacīja. Viņš nosauca mūsu atrašanos šajos ķermeņos, viņš piesita ar dūri pie krūtīm, par "šķebinošu".

-   Nu palūkojies uz sevi! es atcirtu. Ieslodzīts bries­mīgā… es apklusu, sajūtot Nūdas auras vareno starojumu.

-  Godīgi sakot, pavēlniek Nūda, es neizprotu jūsu plānu, jo Fak­varls man to nekad nav īsti paskaidrojis.

-   Tas ir viegli labojams, mazo džin, likās, ka Nūda apjautis, ka žokļa muskuļi ir zināmā mērā saistīti ar runāšanu. Runā­dams viņš mēģināja atvērt un aizvērt muti te platāk, te šau­rāk tomēr tas nekādi nesaskanēja ar izteiktajiem vārdiem.

-   Gadsimtiem ilgi mēs esam cietuši no cilvēku rokas, bet tagad ir pienācis laiks atriebties. Pateicoties Fakvarlam un tam muļķa burvim, kura ķermenī es pašlaik atrodos, mums ir radusies iespēja to izdarīt. Mēs esam ieradušies šajā pasaulē ar konkrē­tiem nosacījumiem, un mēs izlemsim, ko te darīt. Viņš nošņirkstināja zobus tas izskatījās samērā ticami.

-   Tomēr jūs esat tikai septiņi, es iebildu.

-   Grūtākais jau ir padarīts, Bartimaj, Fakvarls teica, noglu­dinādams mēteli. Un to esmu paveicis es. Man vajadzēja vairā­kus gadus, lai pamudinātu Mierdari uz šo neprātu. Viņa ambī­cijas vienmēr bija milzīgas, bet tikai dienā, kad ieraudzīju ifrītu Honoriju, es sapratu, kā mūsu plānu vislabāk īstenot. Mierdara vājā puse bija vēlme darīt kaut ko jaunu, nebijušu. Pēc Honorija nāves viņš kopā ar Hopkinsu sāka pētīt, kā izsaukt dēmonu dzīva cilvēka ķermenī. Es viņu iedrošināju. Brīdī, kad Hopkinss piekrita izmēģinājumam, es biju tas, ko izsauca. Pēc tam viss gāja, kā plānots. Es iznīcināju Hopkinsa saprātu, bet Mierda­ris to tā arī neuzzināja. Un tagad viņš tāpat ir ziedojis sevi un dažus savus draugus citiem gariem.

-   Pašlaik mēs esam septiņi, Nūda sacīja, bet drīz vien varam iegūt papildspēkus. Mums vajadzīgi tikai ķermeņi…

-  Un, pateicoties Mierdarim, mums to netrūkst, Fakvarls piebilda.

Nūda likās pārsteigts. Kā?

-   Blakusistabā guļ visi valdības darbinieki, sasieti un aizbāz­tām mutēm. Tu esi pilnībā iznīcinājis burvja smadzenes, tāpēc neatceries.

Nūda skaļi iesmējās un apgāza blakus esošo krēslu. Tiesa, no tām nebija nekādas jēgas. Tātad viss kārtībā! Mūsu būtība ir pasargāta, mums nav nekādu saistību. Drīz mēs metīsimies pasaulē un varēsim aprīt tūkstošiem cilvēku!

Nu, man tas gluži neizklausījās pēc tūrisma maršruta. Es vēroju Mandrāku un Kitiju, kuri jau bija gandrīz pie durvīm. Tikai viens jautājums, es ierunājos. Kad būsiet nogalinā­juši visus burvjus, kā jūs domājat tikt atpakaļ?

-  Atpakaļ? Nūda pārjautāja.

-   Kā tu to domāji atpakaļ? Fakvarls gluži kā atbalss atkār­toja.

-   Nu… gļotu piramīda mēģināja paraustīt plecus, bet tas sevišķi labi neizdevās. Atpakaļ uz Citu pasauli. Kad jums šeit būs apnicis.

-   Tas nemaz nav paredzēts, Nūda tik strauji pagrieza pret mani galvu, ka kakls nokrakšķēja. Pasaule ir plaša un daudz­veidīga. Un tagad tā pieder mums.

-   Bet…

-   Mūsu naids, kas audzis gadu tūkstošiem ilgi, nevar tikt izdziedēts Citā pasaulē. Padomā pats par savu pieredzi! Tas noteikti attiecas arī uz tevi. Pēkšņi atskanēja kliedziens. Nūda pagriezās savā krēslā, nolaužot atzveltni. Kas tas par traci?

-   Gan jau Bartimajs, ser, Fakvarls ieminējās.

Kliedzieni un bļāvieni liecināja, ka Mandrāks ar sev rakstu­rīgo nemākulību nebija nokļuvis līdz durvīm. Viņam un Kitijai uzbruka Dženkinsa ķermenis, kas bija sācis kustēties ar zināmu koordināciju. Acīmredzot šis gars bija diezgan apdāvināts.

Nūda šķita ieinteresēts. Ved viņus šurp!