Ptolemaja vārti

Viņš uzsita knipi, un cigārs aizdegās. Mierdaris ielika to mutē un ar baudu ievilka dūmu.

Kitija dzirdēja Mandrāku sev blakus niknumā noelšamies. Meitene to visu vēroja kā krāšņu priekšnesumu. Ja viņa nebūtu sagūstīta, viņa varētu par to pat priecāties.

Mierdaris pamāja ar cigāru. Klaiv, Rufus, vai jūs nebūtu tik laipni un neatvestu šurp mūsu draugus?

Viņiem tuvojās sarkanmatis un vīrs ar ļengano seju. Kitija un Mandrāks tika uzrauti kājās. Meitene pamanīja, ka abi vīrieši vēro Džonu ar lielām dusmām. Vecākais vīrietis pacēla roku un iesita Mandrākam pa seju.

-  Tas par to, ko tu izdarīji ar Siržulauzēju, viņš teica, paber­zējot roku.

Mandrāks pasmīnēja. Nekad iepriekš nebiju iepļaukāts ar slapju zivi…

-   Dzirdēju, ka tu mani meklējot, Mandrāk, sacīja sarkan­matis. Tagad tu esi mani atradis. Ko nu?

No zeltītā krēsla atskanēja medussalda balss. Rāmāk, puiši! Džons ir mūsu viesis. Esmu viņam stipri pieķēries. Lūdzu, vediet viņus šurp!

Kitija un Džons tika pagrūsti uz priekšu, kur viņi apstājās uz paklāja apaļā galda priekšā.

Pārējie sazvērestības dalībnieki jau bija apsēdušies. Viņu acīs gailēja naids. Drūmā sieviete ierunājās: Ko viņi šeit dara, Kventin? Šis ir nozīmīgs brīdis…

-   Tev jau sen vajadzēja novākt Mandrāku, sacīja vīrietis ar zivij līdzīgo seju.

Mierdaris, acīm sajūsmā dzirkstot, ievilka vēl vienu dūmu. Rufus, tu esi pārsteidzīgs! Un tu arī, Besa! Tiesa, Džons vēl nav mūsu biedrs, bet es ļoti ceru, ka par tādu kļūs. Mēs ļoti ilgi esam bijuši sabiedrotie.

Kitija uzmeta skatienu jaunajam burvim. Tas vaigs, pa kuru Rufuss bija iesitis, dega koši sarkans. Mandrāks klusēja.

-   Mums nav laika spēlēt spēlītes, ierunājās sīkais vīrelis ar miklajām acīm. Viņa balss skanēja kā caur degunu. Vajag ātrāk iegūt to spēku, par kuru tu stāstīji. Viņš palūkojās uz galdu un izskatījās vienlaikus alkatīgs un nobijies. Kitijai šis vīrs šķita vājš un gļēvs, turklāt tāds, kas apzinās savu vājumu. Viņai nelikās, ka pārējie sazvērnieki būtu par matu labāki, izņe­mot Mierdari, kas, sēdēdams savā zelta tronī, izstaroja pašpār­liecinātību.

Dramaturgs nobirdināja cigāra pelnus uz Persijas pa­klāja. Varu tev galvot, manu mīļo Vaiters, ka te netiek spējētas nekādas spēlītes, viņš smaidot teica. Devro spiegi jau sen noskaidrojuši, ka vienkāršo ļaužu vidū Džons ir pats populārā­kais burvis. Viņš varētu būt mūsu Padomes jaunā seja visādā ziņā viņa fizionomija ir patīkamāka nekā jebkura no jūsē­jām. Viņš pasmīnēja par efektu, kādu šie vārdi bija izraisījuši klātesošajos. Turklāt viņš ir ļoti apdāvināts un visai ambi­ciozs. Esmu pārliecināts, ka viņš ne vienu reizi vien vēlējies nogrūst Devro malā un pats ķerties pie valdīšanas… Vai ne tā, Džon?

Kitija atkal palūkojās uz Mandrāku, bet no viņa sejas izteiks­mes joprojām neko nevarēja nolasīt.

-   Mums jādod Džonam laiks, Kventins teica. Drīz vien viņam viss taps skaidrs. Un jūs saņemsiet varu, par kuru sap­ņojat, Vaitersa kungs. Ja vien Hopkinsa kungs pasteigtos, mēs varētu turpināt. Viņš ieķiķinājās, un, to dzirdot, Kitija viņu pazina.

It kā acu priekšā būtu nokritis plīvurs, Kitija atkal atcerējās Pretošanās kustību un laiku pirms trim gadiem. Sekojot neievē­rojamā ierēdņa Klema Hopkinsa ieteikumam, viņa bija devusies uz tikšanos teātrī. Duncis pie kakla, saruna ar vīrieti, kuru viņa tā arī neieraudzīja, un padoms, kas viņus aizveda uz abatiju pie baismīgā kapličas sarga…

-   Jūs! viņa iekliedzās. Jūs!

Visu acis pievērsās meitenei. Kitija stāvēja kā sastingusi un lūkojās uz zelta tronī sēdošo vīrieti.

-Jūs bijāt mūsu "labvēlis", Kitija nočukstēja. Jūs mūs piemānījāt un nodevāt!

Mierdaris piemiedza ar aci. Nudien! Beidzot tu mani pazini! Es prātoju, vai tev ienāks prātā… Protams, es tevi pazinu jau tajā brīdī, kad ieraudzīju kopā ar Mandrāku. Un tieši tāpēc ar prieku uzaicināju tevi uz mūsu mazo šīvakara priekšnesumu…

Džons Mandrāks beidzot ierunājās. Ko? Jūs esat jau tikušies?

-   Neizskaties tik šokēts, Džon! Tas viss bija ar labiem nodo­miem. Ar mūsu sabiedrotā Hopkinsa kunga palīdzību mēs jau sen sekojām Pretošanās kustības gaitām. Es ar prieku vēroju šo ļaužu pūles un uzjautrinājos par valdības niknumu, mēģinot viņus notvert…. Atvainojos klātesošajiem abu pušu pārstāv­jiem. Viņš gardi nosmējās.

Kitija runāja kā nemaņā: Jūs zinājāt, ka Gledstona kapu sargā tas briesmonis, tomēr jūs ar Hopkinsu tik un tā sūtījāt mūs pēc zižļa. Jūsu dēļ mani draugi aizgāja bojā. Viņa spēra soli Mierdara virzienā.