Ptolemaja vārti

-Vēl ne! Man vajadzīga tikai nedēļa, lai pabeigtu darbu. Atgriezies pēc septiņām dienām. Pa to laiku vari doties, kur vien vēlies.

Apstulbis lūkojos viņa sejā. Patiešām?

-   Tu vienmēr gaudies, ka tava brīvā griba tiek ierobežota. Tagad tev ir dota iespēja izbaudīt to. Ceru, ka tu spēj izturēt uzturēšanos uz Zemes vēl nedaudz ilgāk. Dari, ko vēlies! Tieka­mies pēc septiņām dienām. Burbulis pārsprāga un pazuda.

Tas bija tik negaidīti, ka es vairākas minūtes bezmērķīgi soļoju pa telti, pārvietodams spilvenus un lūkodamies uz savu atspīdumu misiņa traukos. Un tikai tad sapratu viņa vārdu nozīmi. Izgājis ārā, es uzmetu skatienu nometnei un, sajūsmā iekliedzies, uzlidoju gaisā.

Pagāja septiņas dienas. Es atgriezos Aleksandrijā. Mans saim­nieks stāvēja darbistabā, viņam mugurā bija balta tunika.un sandales. Ptolemaja seja bija kalsnāka nekā agrāk, acis nogu­rušas, bet viņš mani sveica ar sev raksturīgo neizsīkstošo entu­ziasmu.

-   Tieši laikā! viņš teica. Kāda tev šķita plašā pasaule?

-   Plaša un skaista, lai gan te ir pārāk daudz ūdens. Austru­mos kalni paceļas līdz pat zvaigznēm, bet dienvidos meži aprij visu Zemi. Pasaules arhitektūra ir tik dažāda, ka man bija par ko padomāt.

-Arī es kādudien to visu redzēšu. Un cilvēki? Ko tu domā par viņiem?

-  Viņi parādās atsevišķās vietās uz Zemes kā pumpas uz dibena. Un lielākā daļa iztiek bez maģijas.

Ptolemajs pasmaidīja. Tavs ieskats šīs zemes dzīvē ir dziļš un poētisks. Tagad mana kārta. Viņš aizveda mani uz mazu iekškambari. Uz grīdas bija uzzīmēts aplis lielāks nekā parasti -, izrotāts ar hieroglifiem un rūnām. Blakus zālītēm un amuletiem atradās mana saimnieka rokrakstā aprakstītas papirusa loksnes un vaska plāksnes. Viņš izskatījās noguris. Ko tu par to domā?

Biju aizņemts, pētot pentakla barjeras un ierobežojošos vār­dus. Nekas īpašs. Standarta pentakls.

-   Zinu. Es izmēģināju dažādas nostiprinošas burvestības un tīklus, bet tas nešķita pareizi. Un tad es sapratu: visas rūnas un pārējās rakstu zīmes domātas, lai ierobežotu kustību noturētu džinu rāmjos, ļautu mums justies droši. Bet es gribu panākt pre­tējo brīvi kustēties. Tātad, ja es izdarīšu šādi… viņš ar kāju paberzēja ar krītu uzvilkto riņķa līniju, mans gars varēs brīvi aizlidot pa šo nelielo spraugu, tikmēr ķermenis paliks tepat.

Es saraucu pieri. Tad kāpēc vispār izmantot pentaklu?

-  Vārds vietā. Pēc mūsu drauga Afa teiktā, tālo zemju šamaņi, kas dodas sarunāties ar gariem uz viņu pasaules sliekšņa, izrunā buramvārdus un pēc savas gribas pamet ķermeni. Viņi neizmanto pentaklus. Taču viņu nolūks nav šķērsot to robežu, kas nodala mūsu pasaules, iziet cauri elementu sienām, par kurām tu man tik daudz esi stāstījis. Bet es gribu to izdarīt. Manuprāt, tas pats pentakla spēks, kas velk tevi šurp, kad es izsaku buramvārdus, varētu aizsūtīt mani pretējā virzienā, ja es izteiktu buramvārdus atgriezeniski. Tas ir fokusēšanas mehā­nisms, saproti?

Pakasīju zodu. Atvaino, bet vai tu vēlreiz nepateiktu, ko tieši Afa stāstīja?

Saimnieks pacēla skatienu pret debesīm. Tam nav nozīmes. Svarīgi ir tikai tas, ka, manuprāt, es spēju pavērst uz pretējo pusi parasto Izsaukšanu. Bet, ja vārti patiešām atveras un es dodos augšup, man otrā pusē būtu vajadzīgs kaut kas tāds, kas man kalpotu par nodrošinājumu. Kaut kas tāds, kas parādītu ceļojuma mērķi.

-  Tur jau tā problēma, es sacīju. Citā pasaulē nevar būt noteiktu mērķu. Tur nav ne kalnu, ne mežu. Es tev to esmu stāstījis neskaitāmas reizes.

-   Zinu. Tāpēc tik liela nozīme ir tev. Zēns noliecās un rakņā­jās pa parasto ēģiptiešu burvja maģisko priekšmetu kaudzi: tur bija skarabeji, mumificēti grauzēji, mazas piramīdas un daudz kas cits. Viņš pacēla anku [72] [1] Anks: T veida amulets ar tādu kā cilpu augšā. Tiek uzskatīts par dzīves simbolu. Faraonu laikā Ēģiptē, kad maģija bija ikdienišķa parādība, daudzos ankos bija iesprostoti gari un tādējādi tie bija spēcīgi aizsargi pret burvestībām. Bet Ptolemaja laikā tie bija tikai simboli. Tomēr dzelzs, tāpat kā sudrabs, vienmēr atbaida džinus lai kādā formā tas būtu. un pavicināja manā virzienā. Vai tas ir no dzelzs?

Es sajutu stindzinošu aukstumu un paliecos malā. Jā. Labāk nevicinies tik briesmīgi.

-   Labi. Uzlikšu kaklā, lai tas mani sargātu. Ja nu gadījumā laikā, kamēr mans gars ir prom, te iemaldās kāds velnēns.

Kas attiecas uz tevi… Liels paldies, Rekit, par visu, ko tu manā labā esi darījis. Esmu tavs parādnieks. Es tevi pēc mirkļa atbrī­vošu, un tavi pienākumi pret mani būs beigušies.

Kā jau ierasts, es paklanījos. Paldies, saimniek.

Viņš atmeta ar roku. No šī brīža vari aizmirst visas tās saimnieku un kalpu būšanas. Kad būsi Citā pasaulē, ieklausies, vai es nesaucu tevi vārdā īstajā vārdā. [73] [1] t.i., Bartimajs. Ja nu tu gadījumā būtu piemirsis. Ptolemajs pieklājī­bas dēļ nekad mani tā nesauca.

Kad būšu noskaitī­jis buramvārdus, es nosaukšu tavu vārdu trīs reizes. Ja vēlē­sies, varēsi man atbildēt es ceru, ka ar to pietiks, lai es droši nokļūtu galamērķī. Es iziešu cauri vārtiem pie tevis.