Ptolemaja vārti

Dāmas un kungi, paldies, paldies jums! Aplausi norima. Paldies. Man ir kāds īpašs paziņojums, pirms šī izrāde sākas. Man ir tas gods parādīt savu jaunāko darbu tik izcilai auditori­jai! Kā redzu, ieradušies visi Padomes locekļi ar mūsu neatkār­tojamo, ar labu gaumi apveltīto premjerministru Rupertu Devro priekšgalā! Labi pārdomāta pauze, kuras laikā pārējie burvji uzgavilēja valdības vadītājam. Un tieši tāpēc, ka mēs visi tik ļoti mīlam un cienām mūsu premjerministru, es esmu saraks­tījis No Vapingas līdz Vestminsterai lugu, kuru iedvesmojusi viņa dzīve. Kā jau jūs esat izlasījuši programmiņās, vienīgi aina mūķenes guļamistabā ir izdomāta, bet pārējie satriecošie, neti­camie un brīnišķīgie notikumi ir stingri balstīti uz faktiem. Ceru, ka tie jūs izglītos un izklaidēs! Paklanīšanās un plats smaids. Kā jau parasti savās izrādēs, es lūgšu nefotografēt. Tas var samulsināt aktierus. Daži no šīvakara speciālajiem efek­tiem būs maģiski, tos izpildīs īpaši nolīgti dēmoni. Šīs ilūzijas vispilnīgāk atklāsies, ja lūkosieties uz tām bez lēcām. Nekas tā nesabojās kāzu ainu kā skats uz pāris resnvēderainiem vel­nēniem, kas imitē uguņošanu. Smiekli. Paldies. Un vēl es lūgšu uz izrādes laiku atbrīvot visus personiskos dēmonus, lai tie netraucētu šova gaitā. Izbaudiet šo vakaru! Ceru, ka tas būs neaizmirstams!

Viņš pakāpās atpakaļ. Priekškars aizvērās. Gaismas kūlis nodzisa. No auditorijas atskanēja švīkstoņa burvji izņēma no kabatām un somām kontaktlēcu konteinerus un ielika tajos lēcas; izteica pavēles, kas lika velnēniem nomirgot, sašūpoties un pagaist.

Ņemot ārā lēcas, Netenjels pašķielēja uz Kitiju, kas mie­rīgi sēdēja un lūkojās uz skatuvi. Nelikās, ka meitene varētu mēģināt darīt ko neprātīgu, tomēr viņš tik un tā zināja, ka uzņe­mas risku. Fritangs bija atlaists, un visi pārējie viņa dēmoni ķēra Hopkinsu. Jaunajam burvim šobrīd pie rokas nebija neviena kalpa. Ja nu Kitijā tomēr vēl valda vecais pretošanās gars?

Atskanēja bungu rīboņa un vijoles dziesma. Spēlēja mežragi tās bija militārās fanfaras, kas drīz vien pārtapa varietē tēmā. Atvērās priekškars, atklājot skaistu dekorāciju Londonas ielas pirms četrdesmit gadiem. Tur bija augstas mājas, tirgus placis, zilas debesis, Nelsona statuja tālumā un izbāzti, resni baloži, kas šūpojās pie debesīm, iekārti aukliņās. Ielu tirgotāji brauca šurpu turpu ar savām ķerrām. Satiekoties viņi pārmija pāris pieklājības frāžu ar kokneju akcentu un sāka dejot mūzi­kas ritmā. Netenjels zināja, ka tūlīt sekos pirmā dziesma. Viņš ieslīga dziļāk krēslā, prātodams, vai nevarētu izlavīties gaitenī un paskatīties Novērošanas diskā…

-   Nav slikts sākums, vai ne, Džon? Tur jau sēdēja Mier­daris, it kā būtu parādījies uz burvja mājienu. Viņš apsēdās Mandrākam blakus un noslaucīja no pieres sviedrus. Jauka aktieru kompānija. Lieliski iederas uz skatuves. Viņš ieķiķinājās. Redziet, kā premjerministram patīk? Viņš smejas un sit plaukstas…

Netenjels ielūkojās tumsā. Tev acīmredzot ir labāka redze nekā man. Nespēju viņu saskatīt.

-  Tas tāpēc, ka tu esi izņēmis lēcas kā tāds paklausīgs puika. Ieliec atpakaļ, un redzēsi.

-Bet…

-   Ieliec atpakaļ lēcas, manu zēn! Manā ložā ir citi noteikumi. Tu esi izņēmums.

-   Bet kā tad ar ilūzijām?

-  Ak, tu redzēsi pietiekami, lai justos izklaidējies! Tici man! Un viņš atkal iesmējās.

Tas vīrs nu gan bija kaprīzs muļķis! Pa pusei aizkaitināts, pa pusei ieintriģēts, Netenjels ielika lēcas. Redzot arī otro un trešo plānu, viņš spēja saskatīt cauri tumsai un lūkoties uz burvjiem pretējās ložās. Kā jau Mierdaris bija teicis, Devro bija noliecies uz priekšu, acis piekalis skatuvei, galvu mūzikas ritmā šūpodams. Pārējie ministri, izskatīdamies vai nu nomākti, vai noskaitušies, padevās liktenim.

Kokneju puikas pameta skatuvi, dodot vietu jaunajam topo­šajam premjerministram. Jaunais, tievais aktieris, ko Netenjels bija saticis Ričmondā, soļoja pa ielu, ģērbies skolas formā ar baltu kreklu, džemperi un kaklasaiti un īsās biksēs, kas atklāja skatienam spalvainās kājas. Viņa vaigiem bija'uzlikts krietni vien rūža, lai piešķirtu tiem skolas puikas spriganumu, bet viņa kustības bija savādi stīvas. Zēns uzlēca uz palodzes blakus pastam un trīcošā balsī sāka teikt runu. Netenjels dzirdēja, kā Mierdaris nopūšas.

-   Bobijs mani tā pievīla, viņš sacīja. Mēģinājumu laikā viņam sākās klepus, un pēc tam viņš pavisam savārga. Zēns lai­kam pārmocījies. Man bija jāiedod viņam krietna glāze brendija, pirms varēja šo laist uz skatuves.

Netenjels pašūpoja galvu. Vai tu domā, ka viņš varēs nospē­lēt visu izrādi?

-   Domāju, ka varēs. Galu galā tā nav pārāk gara. Labāk sakiet, kā Džonsas jaunkundzei patīk luga?

Jaunais burvis palūkojās uz blakus sēdošo meiteni. Viņš aplū­koja viņas eleganto profilu, mirdzošos matus, seju, kas pauda galējo garlaicību. Šī sejas izteiksme lika pasmīnēt. Viņš…

Smīns sastinga. Zēns pieliecās tuvāk Mierdarim. Saki man, Kventin, kā tu zināji, ka tā ir Džonsas jaunkundze?