Ptolemaja vārti

-   Mans saimnieks? vīrietis uzrauca uzaci. Protams, Hop­kinsa kungs, un es viņam par to esmu ļoti pateicīgs. Tik patei­cīgs, ka man liekas, mēs kādu laiciņu vēl sadarbosimies. Viņš no sirds iesmējās. [67] [1] Šādi smiekli no tik nopietna džina kā Fakvarls bija pavisam nepa­tīkami. Protams, mums, augstākajiem gariem, piemīt humora izjūta, kas mums palīdz izdzīvot uz Zemes. Parasti mūsu smiekli ir sausi vai sardoniski un mēs izsmejam burvjus par kādu dīvainu rīcību vai pavēli. Mēs nekrī­tam histērijā tā vienkārši nav pieņemts. (Te es nerunāju par velnēniem, kuriem ir zema līmeņa humora izjūta.) Fakvarls smējās pārāk nevaldāmi, tā, it kā pats būtu iesaistīts kādā būtiskā sazvērestībā.

-   Kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes daudz kas noticis, vai ne, Bartimaj? Vai tu atceries, kā mēs šķīrā­mies?

-   Nē. Protams, es atcerējos.

-  Tu mani aizdedzināji, draudziņ. Uzšķīli liesmu un pielaidi man uguni.

Krauklis neveikli sagrozījās. Dažās kultūrās šādi izrāda lielu cieņu. Citi apskaujas, citi skūpstās, vēl citi pieliek otram uguni…

-   Nu, atšķirībā no manis tu esi kalpojis pie vairākiem cilvē­kiem; var jau būt, ka tev labāk zināmi viņu dīvainie paradumi. Tomēr… Tas bija nedaudz sāpīgi. Viņš pienāca tuvāk.

-   Tu nemaz tik slikti neizskatījies, es protestēju. Es tevi redzēju pēc pāris dienām, tēlojot pavāru kādā Hedlhemas virtuvē. Nemaz nebiji tik traki apsvilis. Kāpēc tev tik ļoti patīk virtuves? Tu vienmēr esi sastopams to tuvumā. [68] [1] Tā ir taisnība! Jau kopš karaļa virtuves Nīnivē apmēram 700 gadus pirms mūsu ēras. Es tur biju aizsūtīts Babilonijas burvju uzdevumā veikt slepenu misiju, t.i., piebērt arsēnu banketa ēdienam. Diemžēl Asīrijas vald­nieks bija nolīdzis Fakvarlu, lai tas meklētu iespējamo slepkavu. Viņš pama­nīja mani un, paķēris teļa kāju, skrēja man pakaļ pa visu zāli. Pēc pamatīga kautiņa ar ēdienu es trāpīju viņam ar šķiņķa gabalu un pamanījos aizbēgt. Kopš tā laika mūsu attiecības ievērojami pasliktinājās.

Hopkinss vai Fakvarls pamāja. Virtuvēs ir daudz jauku, asu priekšmetu. Viņš pieskārās naža spalam ar pirksta galu. Kraukļa asinis vārījās. Tieši tāpēc es arī šodien devos uz vir­tuvi. Turklāt tur ir vairāk vietas nekā augšstāva gaitenī. Man bija vajadzīga vieta, lai kārtīgi izvicinātu rokas un kājas. Šajā viesnīcā vietas ir pietiekami. Manā istabā ir pat džakuzi.

Mana galva griezās. Pagaidi mirklīti, es sacīju. Es zinu, ka tu esi Spartas Fakvarls, egejiešu posts. Esmu redzējis tevi kā melnu milzi, kas ar vienu kājas spērienu samin veselu hoplītu armiju. Un kas tu esi tagad? Kārns vīrelis, kam patīk džakuzi! Kas notiek? Cik ilgi tu jau esi te ieslodzīts?

-   Tikai pāris mēnešu. Bet nevarētu teikt, ka esmu ieslodzīts. Šī viesnīca ir ļoti grezna, ar nevainojamu servisu. Hopkinsam patīk laba dzīve. Turklāt šeit netiek ielaisti valdības spiegi, tāpēc es varēju iet un nākt, kā pašam patīk. Man te klājās ļoti labi.

Krauklis pārbolīja acis. Es nerunāju par viesnīcu, bet par ķermeni.

Ķiķināšana. Atbilde ir tāda pati, Bartimaj. Ir pagājušas vai­rāk nekā pāris nedēļu, kopš Hopkinsa kungs kā lai to labāk pasaka? ielūdza mani paciemoties. Pagāja kāds laiks, kamēr aklimatizējos, bet tagad jūtos ļoti labi. Un, par spīti izskatam, mans spēks nav vājinājies. Kā tavi draugi tikko uzzināja. Viņš pasmīnēja. Sen tik labi nebiju paēdis.

Es noklepojos. Cerams, ka tu nebiji plānojis apēst arī mani. Mēs abi taču esam tik sen pazīstami. Tik patīkamas atmiņas, tik daudz kopā piedzīvots…

Hopkinsa kunga acis iemirdzējās smieklos. Tas jau skan labāk, Bartimaj! Atgriežas tava humora izjūta. Bet patiesībā es jau arī nebiju domājis tevi aprīt.

Krauklis jau karājās pie naža kā uz nāvi notiesātais. Tagad tas drusku atžirga. Tiešām ne? Ak, Fakvarl, mans cēlsirdīgais draugs! Es atvainojos par to, ka aizdedzināju tevi, un par visu to traci ar amuletu, un vēl par to triecienu, ko tu dabūji pa dibenu trīsdesmit otrajā gadā Heidelbergā… es saminstinājos, tātad tu nezināji, ka tas bija mans roku darbs. Un par visu pārējo. Tāpēc vēlreiz paldies tev, tu varētu vienkārši novākt to nazi, un es dotos prom…

Tomēr vīrietis nenovāca nazi. Viņš pieliecās tuvāk krauk­lim. Es neteicu, ka pasaudzēšu tevi, Bartimaj! Tikai to, ka neēdīšu tevi. Padomā tik! Jau paskatoties uz tevi, man kļūst slikti! Bet es nelaidīšu tevi vaļā. Šonakt tu mirsi briesmīgā nāvē…

-   Ak tā. Jauki.

-   Un tā būs tik ilga un mokoša, cik vien es spēšu izdomāt.

-   Paklau, kāpēc tu vienkārši nevari tikt pāri tam…

-   Bet pirms tam es tev gribu kaut ko pateikt, Hopkinss pasmīnēja. Tev nebija taisnība.

Es nudien lepojos ar attapību un lielu gudrību, bet šie vārdi pārsteidza mani nesagatavotu. Ko?

-   Es tev neskaitāmas reizes esmu stāstījis, ka kādudien džini būs brīvi, Fakvarls turpināja. Tādi kā mēs ar tevi. Kāpēc mēs cīnāmies? Jo mūs citu pret citu sarīda mūsu nīstamie saim­nieki. Kāpēc mums viņiem jāpakļaujas? Jo mums taču nav citas izvēles. Es neskaitāmas reizes esmu tev stāstījis, kā tas varētu mainīties, un tu visas manas idejas esi noraidījis, sakot, ka es kļūdos.