Ptolemaja vārti

20 bartimajs

Paklau, draugi, es iesāku. Manuprāt, mums vajadzētu būt piesardzīgiem.

Hopkinsa kungs pameta nazi gaisā. Tas apmeta kūleni, uzmirdzēja lampu gaismā un atkal ielidoja viņam rokā. Zināt­nieks notvēra manu skatienu un piemiedza ar aci.

Askobāls bija satriekts, bet mēģināja runāt bravūrīgi. Tātad viņš prot lidot, viņš nošņācās. Un žonglēt. Tāpat kā puse no mūždien pusbadā dzīvojošajiem Indijas faķīriem, un es nekad no tiem neesmu bēdzis. Nu taču! Atcerieties, ka mums viņš jāsa­gūsta dzīvs!

Izdvesis necilvēcīgu kliedzienu, viņš nolēca no izlietnes. Kraukļcilvēks pacēla brīdinošu roku. Pagaidi! Te kaut kas nav kārtībā! Viņa balss…

-   Tu esi gļēvulis, Bartimaj, zvīņnesis nošņācās un izšāva dzelkšņus manā virzienā. Tu baidies, ka šajā kaujā zaudēsi savas būtības paliekas. Tad apsēdies maliņā un čīksti! Un ļauj, lai ar šo vīru tiek galā tā cienīgi džini!

-   Tur jau tā lieta, es protestēju. Manuprāt, tas nemaz nav cilvēks…

-   Protams, esmu! Hopkinsa kungs augstu pie griestiem sauca. Visos septiņos plānos no miesas un asinīm. Vai tad jūs neredzat? Tā bija taisnība. Viņš bija cilvēks, lai no kuras puses skatītos. Bet balss piederēja Fakvarlam.

Milzu ķirzaka nikni sašūpoja asti. Tā trāpīja pa plīti un sagāza to. Pagaidiet, Mvamba sacīja. Kādā valodā mēs sarunājamies? [63] [1] Darbības karstumā mēs, džini, reizēm mēdzam aizmirst, kurā valodā runājam. Strādājot kopā šajā pasaulē, mēs bieži vien sarunājamies valodā, ko saprotam visi, bet ne obligāti valodā, ko saprot du jour (jeb, citiem vār­diem sakot, mūsdienu) civilizācija. (Redzi nu! Šis bija labs piemērs.)

-   Hmm… Aramiešu…

-  Jo viņš mums atbildēja aramiešu valodā.

-   Kas par to? Viņš taču ir zinātnieks, vai ne? Askobāls spēja sajaukt visas pasaules valodas, ja vien bija uztraucies.

-   Jā, bet tas tomēr ir dīvaini…

Hopkinsa kungs uzkrītoši ieskatījās pulkstenī. Atvainojiet, ka iejaucos, viņš sacīja, bet esmu ļoti aizņemts vīrs. Šova­kar mani gaida kāds nozīmīgs notikums, kura sekas skars mūs visus. Ja jūs tagad pazustu no šejienes, es jūs visus pasaudzētu, pat Bartimaju.

Kormokodrāns bija atspiedies pret plīti atpūsties, bet šie vārdi viņu nokaitināja pa īstam. Tu pasaudzēsi mūs? viņš ierēcās. Par tādu nekaunību es tevi nobadīšu, un tici man, tas būs sāpīgi! Viņš pakārpīja grīdu ar nagu un nikni palūko­jās uz lidojošo zinātnieku. Pārējie džini sekoja viņa piemēram. Atskanēja ragu klabēšana, adatu un zvīņu švīkstēšana un citu ieroču šķindēšana. Hopkinsa kungs paķēra nazi labajā rokā un pažonglēja ar to pāris reižu.

-   Pagaidiet, trakie! es iesaucos. Vai tad jūs nedzirdējāt! Viņš pazīst mani! Zina manu vārdu! Viņš ir…

-   Nespēju noticēt, ka tu, Bartimaj, esi kaujas tālākajā malā, Hopkinss jautri uzsauca, nolaižoties lejā. Parasti tu esi daudz tālāk, slēpies katakombās vai tamlīdzīgi.

-   Tas notikums ar katakombām tiek pārprasts! es iebrē­cos. Kā jau es simtiem reižu esmu paskaidrojis, es tās sargāju, lai tur neiebruktu Romas ienaidnieki, kas varētu… es apklusu. Tur jau tā lieta. Neviens cilvēks nezināja, kur es slēpos barbaru iebrukuma laikā, un par to nojauta tikai pāris džinu. [64] [1] Brīdī, kad mani atrada, turpat bija arī folioti Frisps un Polluks, kas šo stāstu pēc tam pastāstīja saviem paziņām velnēniem. Diemžēl abi šie folioti un lielākā daļa viņu paziņu gāja bojā vienā naktī dīvaina sakritība, kas mani moka vēl līdz šai baltai dienai.

Es spēju iedomāties tikai vienu džinu, kas šo gadījumu pieminēja ar met­ronoma precizitāti, kad vien mēs satikāmies. Un tas bija…

Beidziet! es iesaucos, dusmās lēkādams. Tas nemaz nav Hopkinss! Es nezinu, kā tas panākts, bet tas ir Fakvarls…

Bet bija jau par vēlu. Mani biedri pārāk skaļi auroja un dau­zīja kājas, lai sadzirdētu. Ņemiet vērā, ka viņi diez vai būtu apstājušies, pat ja būtu mani sadzirdējuši. Visādā ziņā Asko­bāls un Hodžs, kam nebija nekāda respekta pret gados vecākiem un gudrākiem kolēģiem, būtu turpinājuši uzbrukumu. Varbūt Mvamba būtu nedaudz vilcinājusies.

Bet viņi nedzirdēja un visi metās virsū zinātniekam.

Nu, četri pret vienu… Fakvarls, bruņojies tikai ar virtuves nazi, pret četriem niknākajiem Londonas džiniem. Tas bija briesmīgs kautiņš.

Es labprāt būtu devies draugiem palīgā, bet diez vai tas tobrīd būtu ko mainījis.

Tāpēc es klusiņām lavījos uz durvīm. Es pazinu Fakvarlu. Un man bija tādas nelāgas aizdomas, ka viņš ir sasodīti labs cīnītājs. [65] [1] Ne tāds kā vecais labais Džabors, kas bija neiedomājami stiprs, gan­drīz neiznīcināms. Un arī ne tāds kā drūmā Tīhe, kam pat nevajadzēja pacelt mazo pirkstiņu pret ienaidniekiem, tik ļoti visi baidījās no viņas vār­diem vien. Nē, Fakvarls bija vispusīgs viņš lieliski prata izdzīvot kaujās, paļaujoties gan uz spēku, gan viltību. Arī es biju pietiekami gudrs, lai izvai­rītos no Fakvarla un paliktu dzīvs.

Labs un ātrs. Kraukļcilvēks tikko bija paslīdējis garām pan­nām ar omleti un tagad lavījās garām kūciņu paplātēm, kad viņam pār galvu nolija lietus. Zvīņu lietus.

Tam sekoja vēl citu locekļu lidojums. Diemžēl dažus no tiem pat varēja pazīt.