Ptolemaja vārti

-   Man tā tika ziņots. Es nemaz nezināju, ka Sāba tagad ir neatkarīga valsts. Man šķita, ka tā ir Arābu konfederācijas sastāvā.

Vilcinājos tikai mirkli. Situācija drīz mainīsies, kundze. Mēs gatavojamies kļūt par neatkarīgu valsti. Tieši tāpēc šurp ierodas mūsu karaliskie viesi…

-   Ak tā… neatkarības pasludināšana gan ir nepatīkams para­dums. Ceru, ka mūsu impērijā nekas tāds nebūs jāpiedzīvo. Es jums varu parādīt vienu no mūsu viesnīcas istabām. Kā jau jūs, cerams, zināt, šī ir ļoti prestiža viesnīca privāta un ļoti eks­kluzīva. Tās drošības sistēmas ir pārbaudījuši valdības burvji, un katru istabu apsargā ar ļoti mūsdienīgu tehniku apbruņoti dēmoni.

-   Vai tiešām? Katru istabu?

-Jā. Atvainojiet, es tikai paņemšu atslēgu… Tas nebūs ilgi.

Pārvaldniece izgāja no istabas. Mvamba pagriezās pret mani. Tu esi muļķis, Bartimaj, viņš nošņācās. Sābas kara­liste sen vairs neeksistē!

-   Pēdējo reizi, kad es tur biju, tā vēl pastāvēja!

-   Un kad tas bija?

-   Pirms kādiem piecsimt gadiem… Nu labi, labi, nepiesienies.

Vēstnieks ar uzkumpušo muguru ierunājās ļoti klusā un

zemā balsī. Hodžs pārāk ilgi kavējas.

-   Varbūt viņš nemaz nemāk lasīt? es sacīju. Tas izgāztu visu pasākumu….

-   Protams, māk. Kuš! Viņa nāk atpakaļ.

-   Lūk, arī atslēga. Ja jūs būtu tik laipni…

Pārvaldniece devās prom pa maigi izgaismotu gaiteni, kur

pie ozolkoka sienām karājās lieli spoguļi un stāvēja paaugstinā­jumi ar nekam nevajadzīgām vāzēm. Šī ir ēdamistaba, veidota rokoko stilā ar oriģināliem Bušē gleznojumiem, aiz tās atrodas virtuve. Pa kreisi ir lielā viesistaba, vienīgā istaba, kur drīkst izsaukt dēmonus un izmantot viņu pakalpojumus. Citur to klāt­būtne ir aizliegta, jo dēmoni parasti ir nehigiēniski, trokšņaini un atbaidoši. īpaši džini. Vai jūs ko teicāt, ser?

Kormokodrāns bija izgrūdis dusmu sēcienu, bet nomaskēja to par klepu. Nē, nē.

-   Pastāstiet man, pārvaldniece turpināja, vai Sābas kara­listē ir burvju kopiena? Man tas būtu jāzina, tomēr par svešām zemēm esmu mācījusies ļoti maz. Cilvēkam vispirms jātiek galā ar to, kas notiek viņa paša zemē, vai ne? Nemaz neatliek laika prātot par svešzemniekiem, turklāt lielākā daļa no viņiem ir mežoņi un cilvēkēdāji. Te ir lifts. Mēs brauksim uz otro stāvu.

Pārvaldniece un četri diplomāti iegāja liftā. Durvīm vero­ties ciet, bija dzirdama zumēšana un pa tām iespraucās neglīts kukainis, nosēts ar dzelkšņiem un citiem dīvainiem izaugu­miem. Tas pieķērās Mvambas piedurknei un uzlīda līdz ausij, kaut ko steidzīgi iečukstot.

Viņa pagriezās pret mani un nodeva ziņu: Divdesmit trešā istaba.

Es pamāju. Mēs bijām ieguvuši vajadzīgo informāciju. Dip­lomāti zīmīgi saskatījās. Un pagrieza galvas pret pārvaldnieci, kas, neko nenojaušot, turpināja stāstīt par viesnīcas izcilo saunu.

-   Mums tas nav jādara, es arābiski sacīju. Mēs varētu viņu vienkārši sasiet.

-  Bet tad viņa varētu sākt spiegt, Mvamba iebilda. Un kur mēs viņu pēc tam nobāztu?

-   Tiesa.

-   Nu tad…

Vecais lifts turpināja ceļu. Tas nonāca otrajā stāvā. Durvis atvērās. Pa tām iznāca četri Sābas diplomāti un izlidoja kaitino­šais kukainis. Lielākais no visiem četriem šobrīd tīrīja zobus ar vaļa bārdas ķemmi. To pabeidzis, viņš iesprauda ķemmi milzīga puķu poda mitrajā zemē un aizčāpoja pakaļ pārējiem.

Mēs apstājāmies pie divdesmit trešā numura durvīm.

-   Ko tālāk? Mvamba čukstēja.

Askobāls pārbolīja acis. Mēs pieklauvējam. Ja viņš tur ir, mēs ielaužamies un sagūstām viņu. Ja viņa tur nav… te džina fantāzija izsīka un viņš apklusa.

-   Tad mēs ieejam istabā un gaidām, kad viņš atgriezīsies, Hodžs zumēja mums virs galvas.

-   Pārvaldniece minēja, ka durvis tiek apsargātas, es iebildu. Mums būs jātiek galā ar sargiem.

-   Tas nevarētu būt pārāk grūti…

Diplomāti devās pie durvīm. Mvamba pieklauvēja. Mēs gaidī­jām, lūkojoties uz kluso gaiteni. Nekādas atbildes.

Mvamba pieklauvēja vēlreiz. Koka aplis durvju vidū noviļņojās, mainīja formu un kļuva par sejas atveidu. Seja miegaini samirkšķināja acis un ierunājās spiedzīgā balsī: Šīs istabas iemītnieks ir izgājis. Lūdzu, pienāciet vēlāk.

Es pakāpos atpakaļ un nopētīju durvju apakšu. Diezgan ciešas. Domājat, mēs varētu ieslīdēt istabā?

-   Šaubos, Mvamba atteica. Varbūt pa atslēgas caurumu, ja pārvērstos par dūmiem.

Askobāls ieķiķinājās. Bartimajam nemaz nebūs jāpārvēr­šas. Viņa kājas jau tagad ir gāzveida stāvokli. [60] [1] Lai arī cik sāpīgi, viņa teiktajā bija patiesības grauds. Es gan nebiju vēl nolaidies līdz vardes līmenim, bet ar katru mirkli mans spēks kļuva mazāks un kontrole pār būtību arvien vājāka.

Kormokodrāns palūkojās uz savu resno vēderu. Nez vai es varēšu pārvērsties par dūmiem.

Durvju sargs bija klausījies šajā sarunā, izskatīdamies arvien vairāk noraizējies. Šīs istabas iemītnieks ir izgājis, viņš atkal iepīkstējās. Nemēģiniet ielauzties, citādi man vajadzēs rīko­ties.

Askobāls pagāja soli tuvāk. Kāds gars tu esi? Velnēns?

-   Jā, ser, durvju sargs šķita neticami lepns.

-   Cik plānus tu spēj saskatīt? Piecus? Labi, tad palūkojies uz mums piektajā plānā. Ko tu redzi? Nu, kā? Vai nu tu trīci bailēs?