Ptolemaja vārti

-   Kāpēc? Jo viņš ir dēmons? Jā, es zinu. Neizklausās loģiski. Bet viņš lika man apturēt golemu, pasauca mani atpakaļ, kad es gatavojos bēgt. Ja nebūtu viņa, tu jau būtu pagalam. Bet neņem galvā, ko es te runāju. Viņš jau ir tikai vergs.

Burvis klusēja. Un tad sacīja: Es jau gribēju vaicāt par Bartimaju. Nezin kāpēc viņš šķiet tev pieķēries. Varbūt tu zini, kāpēc?

Kitija iesmējās. Man gan neliekas, ka viņš būtu man pie­ķēries.

-   Nē? Tad kāpēc viņš man teica, ka tu esi mirusi? Viņš teica, ka golems ir tevi nogalinājis. Tieši tāpēc es tevi visus šos gadus nemeklēju.

-  Viņš tā teica? Es nemaz nezināju… Kitija ļāva skatienam aizslīdēt pār tumšo upi. Varbūt tāpēc, ka es pret viņu izturējos ar cieņu. Tāpēc, ka nemēģināju viņu paverdzināt, neturēju viņu kalpībā uz Zemes tik ilgi, līdz viņa būtība bija zaudējusi visu spēku! Kitija pēkšņi apklusa un iekoda lūpā.

Burvis bija izbrīnā iepletis acis. Un kā tad tu to zini? viņš ļoti klusi vaicāja. Tu taču neesi Bartimaju redzējusi gadiem ilgi, vai ne?

Kitija atspiedās pret krasta margām. Burvis nostājās viņai blakus…

Pēkšņi gaiss iezumējās, virs upes uzvirpuļoja lietus lāses un tur parādījās mirdzoša rozā lode. No tālienes atskanēja orķestra mūzika. Mandrāks nolamājās.

Lodē parādījās apaļīga, smaidoša seja, ko nedaudz neskaidru padarīja elektrības sprakšķi visapkārt. Džon! Beidzot es tevi esmu atradis! Tu kavē! Mūziķi jau iesildās! Nāc ātri!

Burvis paklanījās. Atvaino, Kventin. Mani aizkavēja…

-   Nav laika, nav laika! seja uz brīdi nopētīja Kitiju. Ņem savu draudzeni līdzi! Es jums pietaupīšu vietas. Tavā rīcībā ir desmit minūtes, Džon!

Lode uzmirdzēja, notrīsēja un pagaisa. Virs Temzas lija tumša lietus siena.

Kitija un Mandrāks lūkojās viens otrā. Šķiet, mums nāk­sies turpināt šo sarunu citā vietā, burvis klusi sacīja. Vai tev patīk teātris, Džonsas jaunkundz?

Kitija saknieba lūpas. Ne pārāk.

-  Man tāpat, jaunais vīrietis eleganti palocījās. Tomēr mums būs tas jāpārcieš kopā.

19 bartimajs

M ūsu reids uz viesnīcu Vēstnieks bija izplānots ar militāru precizitāti. Tikai desmit minūšu apspriede telefona būdiņā, un turpmākā rīcība pilnībā skaidra.

Pēc uzdevuma noklausīšanās mēs devāmies prom no saim­nieka mājas, maskējušies par strazdiem. Pārlidojām parku, kur man tik nesen bija nācies piedzīvot pāris neveiklu brīžu, Stikla pils, pagoda un nelaimīgais ezers mirdzēja pēdējos vakara sau­les staros. Lielākā daļa apgaismojumu bija izslēgta, pūlis, kas te pa dienu apgrozījās, bija pazudis, un tikai pāris cilvēku neiz­protamu iemeslu dēļ vēl vazājās pa zālīti. Es redzēju policijas mašīnas, velnēnus… Gluži neparasta aktivitāte. Un tad jau mēs bijām pāri Sentdžeimsa ielai un lidojām uz viesnīcu.

Tā bija varena, pelēka akmens celtne, kas atradās starp vēstniecībām un džentlmeņu klubiņiem, pietiekami smalka un vienlaikus diskrēta vieta, kur ārzemju diplomātiem atstāt savus smagos makus, kamēr viņi paši dodas ekskursijās pa pilsētu. Tā neizskatījās pēc vietas, kur labprāt uzņemtu piecus apšau­bāma paskata džinus, īpaši jau Hodžu. Mēs redzējām, ka logiem priekšā ir nostiepti aizsargtīkli, kuru mezgla punkti atradās priekšā ugunsdzēsēju kāpnēm. Durvju sargs, kas bija tērpies laima zaļā livrejā, izskatījās pēc tāda, kam varētu būt lēcas. Te bija vajadzīgi daži drošības pasākumi. Mēs nevarējām tā vien­kārši iemaršēt pa parādes durvīm.

Tieši pretī viesnīcai stāvēja telefona būdiņa. Aiz tās cits pēc cita nolaidās pieci strazdi. Un pēc brīža pa caurumu telefona būdiņā ietipināja piecas žurkas. Mvamba ar asti noslaucīja netī­rumus no grīdas, un mēs sākām pieticīgo apspriedi.

-   Tātad, biedri, es jautri uzsāku, es ierosinu…

Vienacainā žurka pacēla nagu. Pagaidi, Bartimaj, tā

iebilda. Kāpēc pēkšņi tu esi noteicējs?

-  Vēlies pilnu manu talantu uzskaitījumu? Es jau labprāt, bet tad mēs šovakar līdz Hopkinsam nemaz netiksim.

-  Ja šajā lietā varētu uzvarēt ar tukšu uzpūtību, tad gan mēs tevi ieceltu par vadoni, Bartimaj, ierunājās Kormokodrāns. Viņa basā skanošā balss nogranda pa visu telefona būdiņu, lie­kot manām ūsām nodrebēt. Diemžēl tu esi vecs, noguris un nekam nederīgs.

-   Mēs nejauši dzirdējām par taviem piedzīvojumiem varenās vardes ādā, Hodžs smīkņādams piebalsoja. Tev bija jāpaļau­jas, ka saimnieks tevi izglābs, un lielākā daļa tavas būtības jau bija nolijuši pār pilsētas parku…

-   Bet tā taču nebija viņa vaina, Mvamba metās mani aiz­stāvēt. Viņa bija skaistākā no visām žurkām. Askobālam bija viena acs, Hodžam uz muguras slējās indīgi dzelkšņi, un Kor­mokodrāns, kā parasti, vairāk līdzinājās āra mazmājiņai nekā jebkam citam. Mana būtība atkal izspēlēja ar mani jokus, un uz manām žurkas kājām bija uzmetušies dīvaini, brūni plankumi, lai gan es cerēju, ka tie ir pārāk mazi, lai citi tos pamanītu.

-   Var būt, ka nebija, Askobāls piekrita, bet viņš ir pārāk vārgs šādam uzdevumam. Paskatieties uz viņa ārējo izskatu!

-Viņš mūs tikai kavēs. Arī lidojumā viņš palika pēdējais.

-   Jā, un cīniņā no viņa nebūtu nekādas jēgas…