Ptolemaja vārti

-   Nekādā gadījumā. Bija arī citi, kas to mēģinājuši, bet visi zaudējuši prātu vai noticis vēl kas ļaunāks. Vienīgais burvis, kas it kā veiksmīgi veicis šo ceļojumu, bija Ptolemajs. Viņš par to rakstījis Apokrifā, bet šīs ziņas ir ļoti pretrunīgas. Autors uzsver, ka šo procesu var veikt tikai ar uzticama dēmona palī­dzību, kura vārds tiek izmantots, lai atvērtu vārtus. Zinātnieks nošņaukājās. Smieklīga doma kurš gan uzticētu dēmonam savu dzīvību? Viss norāda uz to, ka Ptolemajs pats kritis par upuri savam eksperimentam. Saskaņā ar ticamu avotu ziņām viņš pēc tam ilgi nenodzīvoja.

Uzticība. Bartimajs bija teicis to pašu. Ptolemajs bija uzti­cējies džinam, un viņi bija kļuvuši par sabiedrotajiem. Kitija aizvēra acis un atcerējās džina izaicinājumu izkāpt no pentakla. Viņa to nebija darījusi, baidīdamās, ka džins viņu saraus gaba­los. Te nu nebija nekādas uzticēšanās.

Meitenē uzbangoja milzīgs niknums par to, ka viņa bija izniekojusi tik daudzus gadus, dzenoties pakaļ neiespējamam sapnim. Viņa piecēlās. Vai jūs patiešām iedosiet man brīvu pēcpusdienu, ser? Kitija vaicāja. Man noderētu neliela pastaiga.

Dodoties uz priekšnamu pēc mēteļa, meitene pagāja garām grāmatu kaudzēm, kuras pati nesen bija sašķirojusi, lai noliktu kādā no jaunajiem plauktiem. Tur bija arī darbi no Tuvajiem Austrumiem… Meitene apstājās un pārbaudīja. Jā, te tas bija, trešais no augšas, diezgan plāns sējums. Ptolemaja Apokrifs.

Kitija iekoda lūpā. Kāda jēga? Bartimajs bija teicis, ka tas uzrakstīts sengrieķu valodā. Meitene nolika grāmatu un devās prom, bet pa ceļam uz ārdurvīm apstājās. Viņa palūkojās atpa­kaļ. Bet kāpēc gan ne? Tas taču nevarēja nodarīt viņai nekādu ļaunumu.

Veci paradumi tik ātri nezūd. Meitene izgāja no mājas ar grā­matu mēteļa kabatā.

Tovakar Kitija ieradās Vardes krogā laikus. Viņa bija domā­jusi, ka īsa pastaiga uzlabos noskaņojumu, bet tā lika justies tikai sliktāk. Cilvēki, kas viņai pagāja garām, bija īgni un sadrūmuši, uzkumpušiem pleciem un nolaistu skatienu. Ielās riņķoja Modrības lodes, Nakts policija kaitinoši bieži parādījās ielu krustojumos. Pāris ielu bija aizbarikādētas. Londonas centrā bija notikuši nemieri, un tagad valdība atbildēja ar stingrākiem drošības pasākumiem. Policijas mašīnas riņķoja pa pilsētu, ska­nēja attālas sirēnas.

Meitenes soļi kļuva lēnāki, skatiens neko neizteica. Kitijai šķita, ka viss, ko viņa darīja un varētu darīt, ir veltīgs. Trīs gadi bija pavadīti bibliotēkās un putekļainās istabās, cenšoties tēlot burvi. Un kā vārdā? Nekas nebija mainījies. Nekas nemainīsies. Netaisnīgums kā smags mākonis pletās virs Londonas un sma­cēja viņu kopā ar pārējiem. Padome darīja, kas tai labpatika, un viņiem maz rūpēja citu ciešanas. Un tur neko nevarēja mainīt.

Arī Vardes krogā valdīja drūma noskaņa. Zāle bija sakopta, visas pēdas no aizpagājušās nakts noslēptas. Dēmona mestā sprā­dziena norautais letes stūris bija atjaunots. To nevarētu teikt par pārējo bāru, bet Džordžs Fokss bija noslēpis deguma pēdas ar plakātiem. Visi saplēstie galdi un krēsli bija nomainīti ar jauniem, bet deguma pleķis pie durvīm paslēpts zem paklāja.

Foksa kungs pamāja Kitijai sveicienu. Šovakar mums būs jāraujas vaiga sviedros, viņš sacīja. Vēl neesmu atradis nevienu, kas… aizstātu Semu.

-   Protams, ne. Skaidrs. Kitijas balss bija mierīga, bet patie­sībā viņa dusmās vārījās. Meitene juta, ka vislabprātāk būtu sākusi kliegt. Sagrābusi trauku dvieli tā, it kā tas būtu burvja kakls, viņa ķērās pie darba.

Pagāja divas stundas, un zāle jau bija pilna. Vīrieši un sievie­tes pulcējās pie galdiem vai stāvēja pie letes un klusi sarunājās. Pāris cilvēku sāka spēlēt dambreti. Kitija pasniedza dzērienus, bet viņas domas klejoja kaut kur citur. Tāpēc viņa pat nepa­cēla galvu, kad atvērās durvis un ieplūda aukstais rudens gaiss.

Sarunas pēkšņi apklusa, it kā kāds krogā būtu izslēdzis skaņu. Teikumi palika puspabeigti, glāzes sastinga pusceļā līdz mutēm, acis iepletās, galvas pagriezās. Džordžs Fokss, kas pirms tam bija noliecies pie kāda galdiņa, lai parunātu, izslējās.

Tur stāvēja jauns vīrietis un purināja lietus lāses no garā, melnā mēteļa.

Kitija redzēja jaunpienācēju starp rindā stāvošo cilvēku silu­etiem. Viņai rokā paslīdēja glāze, un džins izlija uz letes. Mei­tene ievaidējās.

Jaunais vīrietis novilka cimdus un izbrauca ar roku caur matiem tie bija īsi apgriezti un slapji no lietus. Labvakar, viņš pieklājīgi teica. Kurš šeit būtu īpašnieks?

Klusums. Tad kāju švīkāšana. Džordžs Fokss noklepojās. Tas esmu es.

-   Vai mēs varētu pārmīt pāris vārdu? Jautājums bija izteikts klusi un pieklājīgi, bet nepieļāva noliedzošu atbildi. Viss viņa personā izstaroja autoritāti mētelis, elegantā žakete, bal­tais krekls un ādas kurpes. Viņš bija šeit tikpat neiederīgs kā dēmons bez sejas.

Bailes un satraukums izplatījās pa istabu kā viļņi. Jaunais vīrietis pasmaidīja. Ja vien jums nav iebildumu.

Džordžs Fokss panāca tuvāk. Kā varu jums palīdzēt?