Ptolemaja vārti

Šķiet, arī Mandrāks to beidzot bija pamanījis. Skaļi nolamā­jies, zēns izsvieda šķēpu ārā no pentakla. Viņš stāvēja, nenolaizdams acis no manis, smagi elsodams un mēģinādams savākties. Pagāja pāris minūšu. Viņa sirds sāka sisties normālā ritmā.

-   Vai tu zini, kur viņa ir? es vaicāju.

Zēns neatbildēja.

Es runāju klusi. Liec viņu mierā. Tā meitene tev nav noda­rījusi neko ļaunu. Turklāt viņa izglāba tev dzīvību, atceries? Par to es nemeloju.

Likās, ka zēns kaut ko teiks, bet tad viņš pašūpoja galvu, it kā gribēdams padzīt no tās uzmācīgās domas. Bartimaj, viņš teica. Todien es tev teicu, ka atbrīvošu tevi, ja izpildīsi uzde­vumu, un par spīti tavām nebeidzamajām provokācijām es neatkāpšos no saviem vārdiem. Pastāsti, kas notika, kad tu sekoji Dženkinsam, un es ļaušu tev iet.

Lauva sakrustoja rokas un nolūkojās uz Džonu no saviem augstumiem. Uz visiem laikiem?

Viņš samirkšķināja acis. Par to es neko netiku teicis.

-   Bet es tā saku! Cik es saprotu, mana sniegtā informācija ir vienīgā, kas var glābt tevi no Tauera. Pareizi?

Jaunais burvis grieza zobus. Manuprāt, Hopkinss plāno sazvērestību. Ja es to atklātu, mana karjera būtu glābta.

-  Tad jau mēs varētu vienoties? Informācija ir vērtīga. Tu nebūsi vīlies.

Viņa balss bija gandrīz nedzirdama. Lai būtu… Ja vien tā ir patiešām laba.

-  Ir gan. Nu, tas jau pēc kaut kā izskatās! Saprātīga vieno­šanās, gluži kā vecajās labajās dienās. Zini, Mandrāk, lauva mulsinoši sacīja, viss bija daudz labāk, kad tu vēl biji bērns. Tad tev bija vairāk veselā saprāta.

Mandrāks lūkojās uz savu kurpju purngaliem. Tu neesi vie­nīgais, kas tā saka.

-   Nu labi, lauva noknakšķināja pirkstu kauliņus. Es sekoju Dženkinsam cauri visai Londonai. Viņa sazvērestībā ir iesaistīti kopumā septiņi burvji, visi nedaudz līdzīgi viņam zemākā līmeņa, ne pārāk spēcīgi. Tādam spēcīgam burvim kā tu no viņiem nebūtu jābaidās.

-  Vai vari nosaukt vārdus? burvis kāri tvēra katru manu vārdu.

-  Vaiterss un Brūkss. Nē, arī man tie neko neizsaka. Bet ir viens, kuru tu pazīsti: Laims.

Mandrāks iepleta acis. Rufuss Laims? Siržulauzēja draugs? Tas jau ir kaut kas. Vai viņš joprojām…

-  Jā, izskatās pēc zivs. Tikko atgriezies no Parīzes.

-   Un ko tu uzzināji par viņu plāniem?

-  Atklāti sakot, neko konkrētu. Viņu galvenais uzdevums šobrīd bija izvēlēties dēmonus. Bet viņi ir burvji to jau burvji parasti dara. Un vēl viņi runāja par virvēm, ķēdēm un busiņiem.

Burvis sarauca degunu. Busiņiem?

-  Ej nu saproti! Un vēl viņi runāja kaut ko par eksperimentu. Gaidīja, vai tas būs veiksmīgs. Bet es neuzzināju, kas tas par eksperimentu. Lauva pakasīja ausi. Kas tad vēl? Dženkinss teica, ka viņi esot septiņi un ka "katram tiks viens portfelis".

Mandrāks norūcās. Padomē mēs esam septiņi. Viņi plāno dumpi.

-   Kā parasti.

-   Nu, tas bija interesanti, bet ne pietiekami. Mandrāks vērās manī. Un tu ceri, ka par šādu informāciju es tevi atbrī­vošu?

-  Ir vēl kas. Dženkinss satika ne tikai savus draugus, bet arī kādu mūsu paziņu. Ļaušu tev trīs reizes minēt.

-Ko?

-  Mini, mini! Ar tevi nudien nav nekādas jautrības! Došu tev mājienu. Viņam ir bārda. Nu re, cik tu esi attapīgs!

-   Es taču neko nepateicu!

-   Nē, bet nodomāji pareizi. Es uzminēju pēc tavas sejas krāsas. [52] [1] Tā bija dzeltenīgi bāla, nedaudz atgādināja olu krēmu.

-   Jā, algotnis ir atpakaļ ierindā un rauc uzacis vēl nik­nāk nekā agrāk. Izrādīdams neredzētu drosmi, es pieķēros pie viena no viņa septiņjūdžu zābakiem un sekoju uz parku, kur viņš satika vīru, kas droši vien bija pats Hopkinsa kungs. Nē, es nedzirdēju, par ko viņi runāja, jo tobrīd džini mani pamanīja. Pārējo tu zini. Pa ceļam no parka līdz Ričmondai es gandrīz izlaidu garu.

-   Izklausās varonīgi, bet kāds man no tā labums? Mandrāks nošņāca. Šīs ziņas man nepalīdzēs rītdienas tiesā! Atslēga ir Hopkinss. Vai vari viņu aprakstīt?

Lauva pakasīja degunu. Tā dīvaini sanāk… Viņu patiešām ir grūti aprakstīt. Nedaudz uzkumpuši pleci, skūta seja… peļu pelēki mati un… kāpēc tu esi saķēris galvu?

Zēns pacēla seju pret griestiem. Tas ir bezcerīgi! Man vaja­dzēja zināt, ka nedrīkstu šo darbu uzticēt tev! Pat Askobālam būtu veicies labāk!

Tas mani aizvainoja. Vai patiešām? Viņš nu gan būtu atra­dis, kur Hopkinss dzīvo, vai ne?

-Ko?

-  Viņš būtu tev nosaucis pilnu Hopkinsa adresi, vai ne? Es nudien varu iedomāties, kā viņš ierodas kafejnīcā, neuzkrītoši paslīd garām Dženkinsam un algotnim, maskējies kā resns ciklops melnā lietusmētelī, apsēžas pie blakusgaldiņa, pasūta kafiju un mēģina saklausīt, par ko viņi runā… Jā, tas nudien nebūtu aizdomīgi.

-   Liecies mierā! Tu zini, kur ir Hopkinss? Runā!

-   Viņš ir apmeties viesnīcā Vēstnieks, es paziņoju. Re, ko es pamanījos uzzināt, lai gan man bija atlikusi tikai tējkarote būtības. [53] [1] Tas ir tehnisks termins būtības mērīšanai.

-         Tātad es… Pagaidi, ko tu dari?