Pūķa ēna. Ieslodzījuma

Harpija, kā es saucu par zvērīgo radījumu, atkal noliecās pār mani, savā nagainā ķepā turot mazu dzirkstoši zilu bumbiņu, gar kuras virsmu ik pa brīdim pazibēja zelta zibens. Šūpojoties viņa no visa spēka iesita man pa krūtīm, aiztriekdama atpakaļ uz ledaino asfaltu.

Pašreizējais laiks, Lina in Dragonflight

— Harpija? Tā noteikti bija harpija! — šokēta nomurmināju. — Bet kā? No kurienes viņa nāca?

Pārsteidzoši bija tas, ka līdz tam brīdim es neko tādu neatcerējos. Ne par bērnu namu, ne par manu dvīņu māsu Marinu, ne par Cvetkovu un mūsu šausmīgo tikšanos ar viņu, kas man beidzās tik nožēlojami.

Manu atmiņu skaitīšana par visiem septiņiem gadiem sākās no brīža, kad es atvēru acis slimnīcas gultā un ieraudzīju blakus vecu sievieti, kura iepazīstināja sevi ar Agripinu, manu attālo radinieci. Tad es zināju tikai savu vārdu. Nedaudz vēlāk medmāsa man konfidenciāli stāstīja, ka esmu atrasta piekauta un izvarota uz ceļa, par ko saņēmu rājienu no ārstējošā ārsta, kurš man konstatēja histēriju.

Pēc divām nedēļām es beidzot atguvos, un Agripina mani aizveda uz savu vietu. Un šeit ir dīvaina lieta: slimnīcā viņi teica, ka esmu sists, bet ne vārda par šautu brūci. Tā vienkārši nebija, bet izrādās, ka man iešāva mugurā, lode iedūrās plaušās un sabojāja sirdi, bet nebija pat rētas. Kā tas varētu būt?

Dokumentu līdzi nebija un, pārvācoties, noformēju jaunus, katram gadījumam izdomājot jaunu otro vārdu un uzvārdu. Viņa ar nelokāmu roku ierakstīja formā jaunu — Blizzard. Šis bija mans parastais tiešsaistes segvārds, taču es tobrīd par to nezināju. Vai es vienkārši uzminēju savu otro vārdu, vai arī tas man palika prātā?

Kopš tā laika mēs ar Agripinu dzīvojām mazas pilsētiņas nomalē Ņižņijnovgorodas apgabalā, kur viņai bija veca māja, un pēc mēneša es sapratu, ka esmu stāvoklī no Zlatas…

Tas ir paradokss, bet tieši Zlatka mani izvilka no depresijas. Rūpes par jaunu cilvēciņu kļuva par manas dzīves jēgu. Un, tiklīdz es domāju par to, kā nodrošināt pienācīgu grūtniecību un mazuļa aprūpi, es atcerējos savas programmēšanas prasmes. Man bija jāpavada pāris mēneši, veidojot portfolio un iegūstot darbam nepieciešamos dokumentus. Ne visi bija likumīgi, bet ko jūs varat darīt? Mierināju sevi, ka pilnībā atbilstu tajās rakstītajam, jo īpaši tāpēc, ka termiņi spieda.

Kad Zlata piedzima, mēs ar Gapu jau bijām remontējuši un iegādājušies visu nepieciešamo, mana piektā māsīca burtiski mani izspieda no datora aizmugures svaigā gaisā. Pastaigājāmies pa mežu, ogām un sēņojām, baudījām maigo, silto vasaru, un augusta sākumā piedzima mana meitiņa.

Es skaļi šņukstēju un centos neizplūst asarās. Man izmisīgi pietrūka meitas pat tagad, kad mans stāsts tika atklāts pilnībā, un es precīzi zinu, kas īsti ir Zlatas tēvs, es viņu nemīlēju mazāk.

Sēžot uz vannas istabas grīdas, es šūpojos, ar rokām apskaujot ceļgalus. Mans neredzīgais skatiens urbināja griestus, cenšoties caururbt telpu un iegūt vismaz aci, kā klājas manam mazulim.

— Līna! Lina, mosties! — pūķa balss izlauzās cauri melanholijas kokonam. "Jūs ciešat tik daudz, ka es neesmu vienīgais, kurš to jūt!" Viss ganāmpulks ir noraizējies.

"Un es arī nejūtos labi…" piebilda Screwtape, kurš kopā ar Beauty, kā mēs ar Asju saucām par zaļo pūķi, arī bija šeit.

Piekrītoši čīkstot, viņa uzlidoja man līdz pašam degunam un ar savu strupo, raupjo mēli negaidīti nolaizīja pašu galu. Es pārsteigta skatījos uz viņu un pēkšņi nošķaudīju. Tas notika tik negaidīti, ka visi pūķi izklīda malās.

— Ak, piedod! — es samulsusi piespiedu rokas pie mutes un… iesmējos.

Pūķi uz mani neapvainojās. Viņi arī jautri čivināja, kas Cvetodrakā nozīmēja smieklus.

— Tad kāpēc tu skumsti? — Skrūvlente bija pirmā, kas pārtrauca izklaidēties.

"Viņai ir meita, bet viņa tagad ir tālu prom, no kurienes Lina ieradās pie mums," paskaidroja Sonics.

"Jā, un man viņas šausmīgi pietrūkst…" Es dalījos savos noslēpumos ar saviem mazajiem draugiem.

— Ir skaidrs, ka jūs ilgojaties pēc saviem pēcnācējiem. Nu tad es lidoju, man vēl jātaisa aplis… Un tu savedies kārtībā, tavas brokastis ir gandrīz gatavas, tās drīz nāks šurp,” vicinot zaļo pušķi uz astes, puķu pūķis izpludināja ārā. logs.

— Vai tavs brālis vēl ir barā? — jautāju, slaukot asaras.

— Jā. Viņš atzina mani par vadītāju un tagad nodarbosies ar drošības un izlūkošanas jautājumiem. Reizēm Skrūvlente var noderēt un turklāt viņš… Viņš joprojām ir mans brālis.

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

— Nu, labi, mēs arī lidojām, ir daudz darāmā. Uz redzēšanos. Ja vajag, zvaniet man! "Sonic un Beauty mani pameta, bet, pirms es paspēju piecelties no grīdas, mans mazais pūķis atgriezās. — Lina, es domāju… Tev pēc iespējas ātrāk jāatbrīvo dralords. Viņš ir spēcīgs burvis un arī pūķis. Viņš noteikti tev palīdzēs, ja smuki palūgsi.

— Kas?