Pūķa ēna. Ieslodzījuma

— Reg! Beidzot esi pamodies! — teica balss manā galvā.

Tas bija neparasti un pārāk skaļi, es pat ievilku galvu plecos un pārsteigumā aizvēru acis.

— Bēr, kāpēc tu tā bļauj? — mana balss šķita aizsmakusi, kā slikti ieeļļota režģa čīkstēšana uz pils vārtiem.

Pagriežoties, es redzēju kristāla kalnu kustamies, palielinoties izmēram. Notika avārija un nokrita dimanta drupatas…

"Berlian," es izdvesu, pieceļoties un ejot pretī pūķim. — Par ko?

— Kas? Es domāju, ka tu nomiri! Es nevarēju tevi pamodināt. Un… Un es… Nolēmu, ka man labāk saplūst ar akmeni un gulēt, kamēr tiks atrasts cits vienotības cienīgs kandidāts. Es esmu tik nepieradusi būt vienam, Reg! Iepriekš tu vienmēr dzīvoji kaut kur manī, bet tagad tas ir kļuvis tik tukšs!

"Mēs tik ilgi neesam bijuši kopā." Pirms manis bija…

Pūķa dzintara acīs uzplaiksnīja tāda melanholija un aizvainojums, ka es apklusu teikuma vidū un, ļāvusies impulsam, piegāju tuvāk, apskaujot pūķi par… Pēc kā es sniedzos.

Berliāns vairākus mirkļus nepakustējās.

"Tu esi tik mazs…" viņš domīgi novilka un pavisam citā balsī.

— Agrāk viss izskatījās savādāk, vai ne? — es pasmīnēju.

"Varbūt," manā galvā pazibēja smaga nopūta. — Un… Tu varētu noderēt drēbes. Un šī apkakle liek jums izskatīties pēc bēguļojoša verga! — pūķis mani negaidīti piemānīja.

Instinktīvi pieskāros savai rīklei un nolādēju — Nirfeat atkritumi joprojām palika man uz kakla, bet jahnes nebija, kā biju plānojis. Interesanti…

Es tiešām biju pilnīgi kaila. Un kāpēc man iepriekš neienāca prātā šajā alā glabāt minimāli nepieciešamo lietu krājumus? Un viņš uzreiz sev atbildēja — man tas vienkārši agrāk nebija vajadzīgs, un manā cilvēka formā es vienmēr varēju paslēpties aiz dimanta bruņām, pateicoties Beram.

It kā viņš būtu dzirdējis manas domas, pūķis jautāja:

— Kā tu jūties, Reg? Kā klājas ar maģiju?

"Tas ir mazliet dīvaini bez tevis manā galvā, bet kopumā nav slikti." Es vienkārši gribu ēst kā traka. Un dzert…

“Tagad, kad esmu šķirts no sava pūķa, man, tāpat kā jebkuram parastam cilvēkam, ir vajadzīgs ēdiens un ūdens.

"Tā varētu būt liela problēma, ja jūs nevarat izkļūt no alas." Kaut kas man saka, ka mēs nevarēsim veikt apgriezto rituālu un atkal apvienoties,” pūķis demonstratīvi kustināja priekšējās ķepas.

Es uzmetu īpašu skatienu, un šķita, ka melni raksti uz tiem parādījās negribīgi — Yakhne rokassprādzes bija mērķētas tieši uz pūķu maģiju. Uz pūķa tie izskatījās kā maģija, runa bija par īpašu metālu un rūnām — nevis Nirfeats, bet gan prasmīgāko Kirfarongas amatnieku darbs…

"Un jūs nevarēsit atstāt alu, kamēr valkāsit šīs lietas." Tātad, ir pienācis laiks man…” pamāju pūķim, es devos uz alas izeju.

— Reg! Tu joprojām neesi atbildējis, kas noticis ar tavu maģiju? — Berliāns uzdeva nodevīgu jautājumu.

"Ak, labi," es viņam pamāju. "Es esmu vājāks nekā iepriekš, bet ar laiku viss atgūsies." Diena vai divas, un es būšu kā iepriekš. Līdz mūsu vienotībai tas ir beidzies.

Taču pūķis nenomierinājās, it kā negribētu būt viens.

"Es tā ceru," no viņa bija skepsi, kas nozīmē, ka man neizdevās viņu maldināt. — Starp citu, vai tu zini, kas tevi lika pie prāta? "viņš pēkšņi piezīmēja, liekot man apstāties un spert dažus soļus atpakaļ.

— Kas?

— Tava ēna. Viņa izdarīja to, ko es nevarēju. Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē?

Es sapratu lieliski. Mūsu saikne ar Ēnu nostiprinājās, bet man riebās atzīt to par viņas nopelnu.

— Vai jūs domājat, ka tas ir arī daļa no mānīgā Nirfeat plāna? Ko viņa varētu darīt?

— Kāpēc tu tā domā? Es redzu jūsu maģisko saikni tikai tādā pašā veidā, kā jūs redzat jahni uz mani.

Es pamāju, bet nespēju pretoties un jautāju:

— Un kā tas izskatās?

— Uz ķēdēm, kas kļūst stiprākas mūsu acu priekšā. Un zini ko, Reg? Nelauz tos, tas neko labu nedos.

— Es tevi sapratu. Labi, neesiet garlaicīgi, es centīšos visu izdarīt ātri," es uzsitu pūķim tā gludo dimanta pusi.

— Gaidīšu. Esi uzmanīgs, Reg. Tu… esi tik vājš šajā čaulā…

Es pasmējos, neatbildēju un devos atpakaļ uz izeju. Atklāti sakot, es šausmīgi baidījos, ka barjera mani neizlaidīs, un tad alā mani sagaidīja sāpīgs bads, ja vien Bērs nepiekrita mani vispirms piebeigt.

Manas bailes izrādījās veltas. Solis, un es šķielēju no apžilbinoši spilgtās gaismas, kas skāra manas acis — Pūķis un Ēna centās visu iespējamo.

Un nākamajā mirklī es sarāvos no neciešamā aukstuma. Sals, nikns, nepanesams, uzbruka manam ķermenim kā izsalcis plēsējs. Viņš iekoda miesā, ko neaizsargāja apģērbs vai dimanta bruņas…

Cik pareizi Bēram bija runa par “vājo čaulu”! Man šķita, ka tikai nedaudz vairāk, un es saplaisāšu vai iekodīšu mēli no trīsas, kas acumirklī satricināja visu manu ķermeni.

Glābjot savu dzīvību, es sniedzos pēc maģijas avota savā sirdī. Lietas bija daudz sliktākas, nekā es mēģināju Berliānam pateikt. Tagad jebkurš ciema dziednieks bija lielāks burvis par mani.