Pūķa ēna. Princese

— Vai mēs lidojam ciemos pie Regas un Līnas? — mēģināju uzminēt.

"Tad mēs noteikti tos apskatīsim, bet vispirms…" Finbārs nepabeidza, sākot nolaisties.

Lejā redzēju kaut kādu apmetni, kas atrodas netālu no apaļa melna ezera, iespējams, kūdras. Vai tādas lietas ir kalnos?

— Kas tur dzīvo?

“Šis ir harpiju ciemats. Viņi sargā Pašreizējā laika ezeru. Šo vietu viņu vidū uzskata par svētu,” mani apgaismoja Frosts.

— Pašreizējā laika ezers? Cik interesanti!

"Jā. Harpijas ļāva mums viņu apmeklēt,” atzīmēja Finbārs.

— Vai viņi to nevarēja pieļaut? — uzdevu viltīgu jautājumu.

“Šī ir dimanta pūķa teritorija. Jebkurš pārkāpums radīs sekas. Un pašas harpijas ir grūts pretinieks un ļoti viltīgas,” skaidroja draklords.

Un Frosts pēkšņi piebilda:

"Mums jānoalgo Amīras harpiju aizbildnis Finbārs."

"Man nav vajadzīgs tāds aizbildnis, man pietiek ar Niisaru!" — Es pretojos, bet tad padomāju, atcerējos Līnas stāstus par Agripīnu un mainīju savu attieksmi. — Lai gan… Ja parādīsies aizbildnis, Nisa varēs vairāk laika pavadīt kopā ar savu nākamo vīru. Vai harpijām var uzticēties?

"Noteikti! "Visā vēsturē nav bijusi neviena harpija, kas nodevusi savu Ēnu," atbildēja Finbārs.

— Tad labi. Tad varbūt paskatīsimies uz kādu…

Viņi par to nolēma.

Mūs sagaidīja vesela grupa spārnotu radījumu ar konkrētām, bet nepārprotami sievišķīgām sejām. Harpijas parādījās mūsu priekšā savā dabiskajā formā, un pēkšņi es domāju, cik tās ir pārsteidzošas! Tās visas bija dažādas, bet ar kopīgām iezīmēm, un es uz tām skatījos ar interesi, cenšoties atcerēties visu līdz mazākajai detaļai.

Harpijām bija smailas ausis, piemēram, elfiem, un augsti vaigu kauli. Mandeļu formas acis bez zīlītēm dažādiem indivīdiem ir dažādās krāsās, bet vienlīdz spilgtas. Izteiktās uzacu izciļņi strauji pacēlās uz augšu, veidojot mazu ragu līdzību. Harpiju ķermeņi līdz viduklim bija pārklāti ar mazām spalviņām, kas saulē mirdzēja dažādās krāsās, un apakšējā daļā spalvas bija tumšākas un lielākas. Man arī šķita, ka viņu spalvu un acu krāsu kombinācijā ir kaut kāds raksts.

Bet visvairāk mani iespaidoja viņu spārni. Viņi izskatījās spēcīgi un… tehnoloģiski attīstīti, vai kā? Ja šis vārds ir piemērots šādā nozīmē. Vispār radīja iespaidu, ka harpijas lido vienkārši meistarīgi! Tā tas izrādījās realitātē.

Satriecoši skaistas radības! Un nekādas rāpojošas vecenes ar nokarenām krūtīm. Ne visi saprastu harpiju skaistumu, bet es biju sajūsmā un jau prātoju, kādas krāsas būs vajadzīgas, jūtot pazīstamo niezi uz pirkstgaliem. Man tie vienkārši jāuzzīmē!

Savukārt harpijas skatījās uz mums, nolieca galvas kā putniem pa kreisi un pa labi. Viņi smaidīja ar ilkņiem un nedomāja pārģērbties, kā Agripina, Dimanta Pūķa ēnas harpija.

Īsi parunājuši un izpildījuši visus prasītos sasveicināšanās rituālus, mēs ar Finbāru devāmies uz ezeru.

— Fin, kas tā par vietu? Priekš kam mēs te esam?

"Tagad jūs uzzināsit," atbildēja draklords.

Pašreizējā laika ezers bija mazs, perfekti apaļš un pilnīgi melns. To ierāmēja vai nu mākslīga, vai dabiska klints mala. Virsma bija matēta un, šķiet, absorbēja gaismu.

— Vai tas tiešām ir ūdens? — nez kāpēc čukstus jautāju, kad apstājāmies pie pašas malas.

Sākumā domāju, ka tā ir eļļa. Nē, ne eļļa. Eļļainajai virsmai vajadzēja atspoguļot gaismas atspīdumu un reti peldošus mākoņus, bet šeit nav pilnīgi nekā! Bet tā taču nenotiek, vai ne?

— Amira, pastiep roku — šādi. — Draklords izpleta pirkstus. "Un pasakiet man tās personas vārdu, par kuru vēlaties uzzināt." Ja šis cilvēks ir dzīvs, tu redzēsi, kas ar viņu šobrīd notiek. Ja nē, ezers paliks melns.

Es strauji pacēlu galvu un mūsu skatieni saskārās. Pagāja ilgs brīdis, un es sapratu, ko tieši viņš man piedāvā. Pārliecinājies, ka visu saprotu, Finbārs pamāja ar galvu un turpināja:

"Ja pēc tam jūs vēlaties atgriezties uz Zemes, es to izdarīšu jūsu vietā."

Draklords gribēja attālināties, atstājot mani vienu ar savām domām, bet es pastiepu roku un satvēru viņa roku.

— Vai esi pārliecināts, ka…

— Protams. Tikai neskaties pārāk ilgi. Ir bīstami atrasties šeit vairāk nekā gaidīts.

Es pamāju ar galvu un pagriezos uz ezeru.

Vai es gribu zināt, kas notika ar Ruslanu?

Es gribēju un baidījos. Man bija bail uzzināt, ka manas vissliktākās aizdomas apstiprinājās. Laiks gāja, un mums bija jāsteidzas. Saņēmis drosmi, es pastiepu roku, plaukstu uz leju, un čukstēju, ar visām acīm skatīdamies virspusē:

— Ruslans…

Ezers nodrebēja un sāka mirdzēt no centra līdz malām, un tad es ieraudzīju sev pazīstamos kalnus… Tagad tur ritēja pavasaris, bet vietu atpazinu pēc tai raksturīgajām aprisēm. Man nebija šaubu, ka šī bija tieši tā vieta, kur mani pārklāja lavīna. Tagad viņš bija neatpazīstams, bet es to jutu savā sirdī.

Un tur bija arī vīrietis ar zilu ziedu pušķi rokās. Ruslans…

Viņa sejas izteiksme bija skumja, bet mierīga. Attēls bija tik skaidrs, ka likās, ka viņš skatās tieši uz mani! Mans kakls sažņaudzās no aizkustinājuma, acis piepildījās ar asarām…

Viņš ir dzīvs! Paldies Dievam, ka viņš ir dzīvs! Lavīna viņu paglāba.