Pūķa ēna. Princese

Ruslans apsēdās un nolika pušķi uz nokrituša koka stumbra. Un tad viņš pielika plaukstu pie stumbra. Viņš stāvēja klusi un skatījās debesīs. Pēkšņi no aizmugures parādījās trausla figūra. Meitene ar smailu bobu! Es atpazinu Neko, kura īstais vārds man palika nezināms.

Arī “kaķu meitenei” rokās bija pušķis, tikai nedaudz sarežģītāks, kas sastāvēja no labi pieskaņotiem ziediem. Viņa nolika to blakus pirmajam, un tad pagriezās un skumji smaidīdama kaut ko teica Ruslanam. Divas asaras ritēja pār viņas vaigiem. Ruslans viņu apskāva un piespieda pie sāniem. Viņš noglāstīja galvu. Viņa apvija rokas ap viņa vidukli. Viņi skatījās viens uz otru ar tādu maigumu un skumjām reizē, ka bija sāpīgi skatīties.

— Rus, Neko! ES esmu dzīvs! Ar mani viss kārtībā! — nočukstēju, bet viņi mani gandrīz nedzirdēja.

Kādu iemeslu dēļ šīs meitenes asaras beidzot zaudēja manu paškontroli. Dārgakmeņi nokrita zemē, bet tās bija atvieglojuma, nevis nožēlas asaras. Es ļoti gribēju viņus nomierināt. Lai viņi ir laimīgi!

— ES esmu dzīvs! Nevajag vainot sevi! Čau! — es kliedzu pilnā balsī, un tad paķēru vēl vienu safīru, kas nokrita no skropstām un iemetu to taisni ezerā.

— Amira, nē. Tik un tā viņi tevi nedzirdēs…

Finbāra satrauktā balss bija dzirdama pavisam netālu. Viņš aplika roku ap manu vidukli, atraujot mani prom. Es viņam paklausīgi sekoju, bet pagriezos. Attēls ātri izbalēja. Bija jau satumsis un viļņojies, cilvēku sejas bija aizmiglotas, bet pēdējā brīdī sapratu, ka viņi dzird! Viņi kaut ko kliedza un pamāja ar rokām. Pašreizējā laika ezers un Pūķa ēnas asaras radīja īstu brīnumu!

— Finbārs! — es uzsaucu, piespiežot dralordu apstāties, un tad metos viņa rokās, ļaujot sev nedaudz emociju.

— Esmu nobijies. "Man ir bail tā, kā, iespējams, nekad agrāk," draklords čukstēja, glāstīdams manu muguru un matus. — Amira… Amira, saki kaut ko…

— Es tevi mīlu, Finbar. Paldies! Paldies par šo dāvanu. "Es pat nevarēju sapņot…" es apmulsusi nočukstēju.

— Tātad tu… paliksi?

Tikai tagad es sapratu, cik ļoti viņš uztraucās. Cik viņš baidījās, bet tomēr deva man šo iespēju. Tāpēc viņš visu rītu bija tik saspringts.

— Man šķiet, vai kāds par sevi pārāk daudz domāja? — caur asarām pasmaidīju. — Noteikti! Kā es varu aiziet pēc visa, kas notika starp mums, Fin? Un kurš lidos atjaunot kristālu pēc septiņiem gadiem?

— Tu nē! — dralords atkal izrādīja bardzību.

— Nu, to mēs redzēsim! — nomurmināju, un tad nostājos uz pirkstgaliem un piespiedu lūpas pie viņa lūpām.

30. nodaļa. Tagad man ir gandrīz viss, par ko es varētu sapņot. Un kā pietrūkst…

Finbāra un manas kāzas bija paredzētas rudens pirmajā mēnesī. Saskaņā ar vietējo paražu tas notika Dortholā, galvenokārt tāpēc, ka visi draklordi apprecējās Pūķa ciltstēvu templī, kas atradās vienā no Pūķa mugurkaula alām. Tāda ir tradīcija. Viņa mani sajūsmināja. Tas bija šausmīgi interesanti, kāda ala tur bija, un kas tajā bija īpašs?

Mēģināju visu noskaidrot no Līnas un Marinas, taču meitenes neinjicēja, tikai viltīgi saskatījās un jēgpilni atbildēja: "Tu drīz uzzināsi pati." Arī kalpones tikai paraustīja plecus: “Tāpat, mēs nezinām, mēs nezinām. Un vispār mēs neesam Pūķa ēna, mums nav jāzin, kā ir un kas.

Bet kādu dienu vakariņās Zlata apsēdās man blakus un, pārliecinoties, ka mūs neviens neklausa, čukstēja:

— Tur dzīvo Pūķis priekštecis, bet nebaidieties no viņa. Vins ir jauks.

— Kā tu zini? — uzsmaidīju meitenei.

— ES tur biju! — viņa jēgpilni čukstus atbildēja un tad nepiespiesti paraustīja plecus.

Es joprojām nesaprotu, vai šis stulbums fantazē vai stāsta patiesību? Bet viņa nejautāja.

Pēdējo nedēļu pirms mūsu kāzām es dzīvoju Dortholā, un man šausmīgi pietrūka Finbar Frost. Ar mani šeit bija Niissara, mana jaunā aizbildne — harpija Hafiza, kura pati piedāvāja izvēlēties savu vārdu. Patiesie harpiju vārdi ir sarežģīti un tiek izmantoti tikai to baros, un segvārdi ir rezervēti svešiniekiem. Bet Pūķa ēnai ir tiesības dot savam aizbildnim vārdu, un es izmantoju šīs tiesības.

Es izvēlējos ar sirdi. Mēs ar Hafizu pārsteidzoši ātri sapratāmies. Viņa izrādījās ne pārāk runīga, bet inteliģenta. Viņa neuzspieda sevi, bet labprāt atbalstīja sarunu, ja viņai vaicāja, un sniedza praktiskus padomus. Tāpēc mani tas nemaz nesatrauca.

Kādu dienu mēs devāmies ar viņu pastaigāties uz Šarotu, un es palūdzu Hafizai būt pēc iespējas neuzkrītošākai. Lai pat man nebūtu aizdomas, ka mani vēro. Un voila! Pēc stundas es pārstāju skatīties apkārt un meklēt savu sargu. Tik un tā nebija jēgas. Neskatoties uz to, viņa nenolaida acis no manis, un, kad zaglis mēģināja nogriezt no manas jostas maku, viņa uzreiz satvēra viņa roku. Vienkārši lieliski!