Pūķa ēna. Princese

Pilī es neprasīju viņai valkāt ilūziju. Man patika harpijas dabiskais izskats un citādība. Viņa bija kā atgādinājums, ka es dzīvoju citā pasaulē — pasaulē, kas ir pilna ar maģiju.

Puķe sēdēja uz palodzes un sūdzējās, ka viņam aizliegts ķert puķu pūķus. Šī nebija pirmā reize, kad viņš aktualizēja šo tēmu un visus drīzāk nogurdināja.

— Viens no viņiem šodien mani satvēra aiz auss, vai vari iedomāties? Zils tāds. Spēcīgi! Šausmīgi kaitīgi! Viņš nelaidīs man garām. Viss, kas jums jādara, ir izbāzt degunu pagalmā, un tas ir tur.

— Skrūves lente, varbūt? — es ierosināju. — Sonic to nedarītu. Sonic ir pārāk labi audzināts.

Es neatcerējos citus zilos pūķus. Šie divi izcēlās starp visiem.

— Puķu dobē, kur aug saules ēdāji, nav jēgas muļķot! Citas vietas nebija? — Hafiza to sarkastiski pielietoja.

Harpija savos izteikumos bija tieša, un tāpēc Beram Kūlstounam un apsargiem viņa ļoti patika, un mani šausmīgi uzjautrināja viņu ķildas ar Cvetiku. Kaķēns bija augstprātīgs, un dažreiz to vajadzēja nolikt zemē.

— Un es nemaz nesūdos! Uhh! ko tu saki? — viņš sāka pļāpāt.

Bet daiļrunīgi nokaltušie divi ziedi uz muguras atdeva — viņš meloja!

— Noteikti. Viņš nesūdīja. Kāpēc! Es redzēju, kā tu raki zemi. Tas aizlidoja pāris steronus!

— Es… es apglabāju dārgumu!

— Jā, no tava dārguma jau nokaltuši trīs saules ēdāju krūmi, ūsainais melis!

Kaķēns nošņācās, paceļot ķepu. Harpija šņāca mugurā, taču daudz iespaidīgākā veidā. Tajā brīdī atvērās viesistabas durvis un uz sliekšņa parādījās Vasiļina:

— Kas šeit notiek? — viņa bija pārsteigta, ieejot iekšā.

— Kāpēc jūs viens uz otru šņācāt? — Marina parādījās viņai aiz pleca.

Abas ēnas izskatījās lieliski. Īstas karalienes!

— Jā jā. Mēs vienkārši neredzējām aci pret aci. Runājot par dārgumiem, tie ir tādi…” es atbildēju, pieceldama viņus sagaidīt.

Mani pavadoņi apklusa, nelaipni skatījās viens uz otru. Dimanta pūķa ēna pamāja un pavēlēja, skatoties ārpus durvīm:

— Ir laiks.

Viņa divas reizes sasita plaukstas, un mana sirds sāka sisties sajūsmā.

Sekojot Vasiļinai un Marinai, viesistabā ienāca mani draugi un ducis dižciltīgāko grāfu sievu — visas svinīgi ģērbušās un ar patīkamiem smaidiem uz lūpām. Ar dažiem es jau biju iepazīstināts, bet dažus vēl nezināju. Viņi tikai šodien ieradās. Vasiļina mani iepazīstināja ar nierēm, un tad viņi atritināja milzīgu koši segu no spīdīga, brokātam līdzīga auduma un ietina mani tajā. Tas bija tik blīvs, ka es tikko varēju kustēties bez palīdzības.

Kad mani izveda koridorā, izrādījās, ka tur nav nekāda pūļa. Šķiet, te sapulcējušās visas pils sievietes. Viņi mani sveicināja un devās uz priekšu. Es gāju lēnām, tāpēc drīz vien pie manis palika tikai tuvākie un visas tās pašas grāfu sievas, kurām bija godpilnā loma garās līgavas pavadībā.

"Amira, tagad jūs nevarat runāt, kamēr nesatiekat draklordu." Sapratu? — Vasiļina čukstēja.

— Jā. “Es pamāju ar galvu, jūtot patīkamu zosādu, kas skrien cauri manam ķermenim.

Viņi man palīdzēja iziet ārā un nokāpt pa kāpnēm. Notikumi ritēja lēni, jo bija grūti pārvietoties šajās važās. Es pats to nekad nebūtu varējis izdarīt. Kad bijām zālē, dzirdējām ārā dziedam. Mani pavadošās sievietes arī viņu atbalstīja.

Dziesma bija skumja un neticami aizkustinoša. Es nezināju vārdus, bet manā dvēselē stiepās dažas neredzamas stīgas. Un pēkšņi manas prāta acu priekšā parādījās attēls: meitene, kas ietīta sarkanā krāsā. Cilvēki apkārt. Viņas acis vienlaikus ir nobijušās, ieinteresētas un gaidu pilnas.

Ir izlemts! Tiklīdz pabeigšu katalogu ar ārstniecības augiem Kirjanai, es ķeršos pie tradīciju direktorijas. Es tos darīšu katram limitam. Es visu kārtīgi izpētīšu, un Agripina man palīdzēs tos uzzīmēt. Ideja šķita lieliska, un acu priekšā jau pazibēja krāsas un ainas. Un… Pirksti! Mani pirksti niezēja paņemt rokās zīmuli!

Marina un Vasiļina pievienoja savas skaidrās balsis vispārējai daudzbalsībai, un es nespēju savaldīties un nometu uz grīdas pāris safīru. Melodija lika atkal un atkal nodrebēt un dabūt zosādu, un iekšā dzima kaut kāda sāpīga, smeldzoša sajūta…

Un es pēkšņi sapratu — ķēdes! Viņi zvana un vibrē laikā ar balsīm, it kā sūtītu signālus pūķim no manas dvēseles un ķermeņa. Viņš arī to jūt! Viņš zina, ka es gaidu! Kā es viņu gaidu!

Rituālam bija daudz dziļāks fons, nekā varētu šķist. Protams, pusei klātesošo par to nav ne jausmas. Es ļoti gribēju zināt, par ko viņi dzied. Un šķiet, ka Ēnas uzminēja manu vēlmi. Skatoties viens uz otru, Marina un Vasiļina pēkšņi dziedāja savā dzimtajā valodā:

— Ak, jā, mēs dāvinām skaisto jaunavu pūķim. Ak, neēd viņu, bet drīzāk ņem viņu par savu sievu…” viņi pasmaidīja un turpināja, kā nākas.

Neviļus es izplūdu smaidā, bet atcerējusies pavēli klusēt, tikai pateicīgi pamāju ar galvu.