Pūķa ēna. Princese

Kad mani atveda uz pagalma vidu, sievietes pārstāja dziedāt. Apkārt pulcējās viesi. Viņi novēlēja man laimi, veselību un labklājību, apbēra mani ar ziedu ziedlapiņām, rīsiem vai to vietējo ekvivalentu. Mums pie kājām tika mētātas zelta un sudraba monētas. Mazliet malā stāvēja baltās kleitās ģērbtas meitenes, starp kurām izcēlās Zlata — galvenokārt tāpēc, ka uz baltas, pilnīgi nevainīgas kleitas jostas, tāpat kā pārējās, viņa bija uzvilkusi apvalku ar šo pašu nazi. Kāds huligāns!

Un šo es noteikti uzzīmēšu! Kā var neuzzīmēt tik piemīlību?

Agripina stāvēja blakus meitenēm. Atšķirībā no manas Hafizas viņa deva priekšroku slēpt savu izskatu. Vai esi pieradis? Vai varbūt viņa nevēlējās nobiedēt bērnus?

— Kāpostu meitenes, uz priekšu! — harpija klusi pavēlēja.

Un es iepletu acis, gandrīz iesmējos visnepieklājīgākajā veidā no pārsteiguma.

Meitenes kleitās uzreiz piegāja pie manis un aplenca. Pūlis pašķīrās. Zlata un viņas draudzene Aija satvēra manas rokas. Viņus nopietni un svinīgi veda pie pajūga, kuru vilka seši balti, neticami skaisti zirgi ar garām krēpēm, kas bija izmestas pār vienu sānu. Tajās tika ieausti lieli zili ziedi, kas atvesti no ziemeļiem. Pateicoties Kiryana un mūsu katalogam, es zināju, ka tos sauc par sarēniem un pasargāti no ļauna. Tie ir lieliski piemēroti arī zarnu trakta traucējumiem. Tas arī ir ļaunums!

Ar meiteņu palīdzību iekāpu karietē un apsēdos uz mīkstā dīvāna. Marina pienāca pie manis ar kaķēnu rokās.

— Vai tu gribi, lai viņš iet tev līdzi? Citādi ir garlaicīgi. Uz turieni ir aptuveni pusotra stunda.

Es pakratīju galvu. Runāja, ka man jāklusē, bet ar Cvetiku klusēt nebūs iespējams. Atklāti sakot, es gribēju būt viena. Domājiet un apbrīnojiet kalnus, nevis klausieties, kā Cvetiks aizbildinās ar savu huligānismu. Man tagad bija tāda garīga vajadzība. Un es arī zināju, ka šajā ceļojumā mani sargāja Pūķis Progenitor. Lai Cvetiks neapvainotos, es pastiepu roku un noglāstīju kaķenes galvu, piemiedzot ar aci. Marina attālinājās un kariete aizbrauca. Zirgi paši devās uz vārtu pusi. Šķita, ka viņi ļoti labi zina ceļu uz Progenitor Dragon Temple. Tāds pārsteigums!

Aiz viņiem skrēja bars meiteņu baltās kleitās. Viņi sekoja karietei, līdz bija noguruši, un Aya un Zlata izturēja visilgāk. Meitenes apstājās tikai pie pagrieziena, kur ceļš steidzās pa labi un augšup pa nogāzi.

Es pamāju viņiem ar roku un apsēdos ērtāk, atraujot aizkarus. Viņi pamāja atpakaļ, bet nesteidzās atgriezties. Viņi droši vien bija noguruši vai viņiem bija kaut kas prātā. Bet, kad atkal paskatījos ārā, es nevienu nepamanīju. Un ceļš atkal pagriezās.

Tas bija garš brauciens, bet es nemaz neuztraucos. Ja Vasiļina un Marina tika tik tālu, tad arī es varu tikt galā. Un laiks… Man ir ko darīt. Es apsolu, ka zīmēšu klusumā! Tas taču nepārkāpj tradīcijas, vai ne?

Izvilkusi rokas no gultas pārklāja, viņa pastiepa un izmakšķerēja no pūkainajām svārku krokām mazu piezīmju grāmatiņu, ko pati bija izgatavojusi šādiem gadījumiem. Kāpēc ne skiču grāmata? Tam bija piestiprināts ogles zīmulis un asināmais, un es sāku zīmēt, ko vēlos. Aina ar līgavu iznākšanu un karieti ar zirgiem. Dvīņumāsas elegantās kleitās. Fokusēta harpija un barga Zlata ar nazi. Hafizs un Cvetiks šņāc viens pret otru, un lieliska pils uz bezgalīgās jūras fona.

Dažiem tās bija tikai skices skices — man īsts atmiņu krājums. Skatoties uz šīm svītrām un nepabeigtajām rindām, es redzēju attēlu tā, it kā tā būtu patiesībā. Tad vēlāk šīs skices pārvērtīsies par pilnvērtīgiem audekliem, kas rotās Rongas zāles sienas. Finbaram un manai mājsaimniecībai ļoti patika mans darbs.

Es pat sāku saņemt pasūtījumus no mūsu viesiem. Un īsi pirms manas izbraukšanas atbrauca viena Erlesa un asarīgi palūdza aizvest meitu mācīties. Izrādās, viņi iegāja veikalā ar mākslas materiāliem un ieraudzīja manas dāvanas tā īpašniekam.

Es apsolīju par to padomāt, kad atgriezīšos. Ja meitene ir patiesi talantīga, kāpēc gan nemācīt? Kirjana lieliski nodod savas zināšanas bērniem, un es, iespējams, darīšu to pašu. Veidošu mākslas nodarbības, algošu skolotājus un mācīšu pati. Es noteikti darīšu.

Pēc apmēram trīsdesmit, četrdesmit un divdesmit divām skicēm es ieraudzīju Frostu. Viņš zīmēja neticamas figūras tieši gaisā, un viņa svari spēlējās ar dārgām malām, atspoguļojot Pūķa un Ēnas gaismu. Gandrīz neskatoties uz lapu, es uzzīmēju divdesmit trešo skici — bezgalīga jūra, kalni pa kreisi un skaists pūķis debesīs.

Es tik tikko paguvu uzmest segu sev pāri, kad Finbārs atvēra vagona durvis, īsti neļaujot tai apstāties.

— Amira! "Es esmu tik…" viņš izdvesa, izraujot mani ārā.

Es pats biju apmulsis un nevarēju atbrīvot kāju, lai nostāvētu uz pakāpiena. Draklords turēja mani sev klāt, un es dzirdēju, kā viņa sirds pukst strauji.

— Atbrīvo mani, lūdzu! — ES jautāju.