Pūķa ēna. Princese

— Uz pretējo nogāzi! Ejam! — Ruslans ātri saprata. — Vajag uzkāpt pēc iespējas augstāk otrā pusē, tad būs iespēja izvairīties.

— Lejā ir noteka! Nodarīsim sev pāri! — Neko protestēja.

— Mēs sev nekaitēsim. Tas atiestatīts tur4 redzi? Jums jāuzkāpj uz tā un, izmantojot kustības, jāpārlec pāri kulāra apakšai. Ja virstaktēšana ir laba, viss izdosies!

Ruslana priekšlikums manī radīja pretrunīgas sajūtas. Kuluāru apakšā nolaisties nebija ieteicams. Tas ir pārāk bīstami, jo tieši šis ir lavīnu un ūdens ceļš, taču tagad situācija bija īpaša.

Bet vai mums būs laiks? Un, ja lavīna sasniegs otro nogāzi, vai tā arī nogāzīsies?

Taču, pārdomājot, man nācās atzīt, ka piedāvātais risinājums man šķita vienīgais iespējamais.

"Ja mēs apmaldīsimies, mēs tur noslīksim!" — Neko kļuva histērisks, izmisīgi kratīdams galvu.

— Un, ja mēs nenolaidīsimies, viņi tik un tā mūs piepildīs! — Rus pakratīja plecus un pēc iespējas mierīgāk turpināja pašreizējā situācijā: — Paskaties, otrā pusē ir džemperis. Vai tu redzi? Atradīsimies tur, būsim izglābti!

— Nē! Es nevaru pārlēkt! Nē!

— Tu to vari izdarīt! Tici man! — Ruslans uzstāja.

Klausoties viņu strīdā, es jutu nepatīkamu zvanīšanu ausīs un savu straujo sirdsdarbību. Tieši tā reiz nomira mans tētis. Viņš strādāja par glābēju kalnos un, mēģinot palīdzēt cietušajiem, tika aprakts lavīnā. Un mana māte… Viņa nevarēja saprasties ar viņa radiniekiem un devās mājās, vedot mani …

— Sagatavojies! Pirms lēciena saglabājiet maksimālo ātrumu! Jo spēcīgāks paātrinājums, jo augstāk un tālāk var lēkt! — Ruslans pavēlēja. — Pēc tam turiet gaisu ar zobiem, bet neatgriezieties. Tas ir skaidrs? Gāja!

Gudrs puisis un Karpovi uzreiz pacēlās. Viņi lidoja lejup pa nogāzi tādā ātrumā, ka šķita, ka viņi nemaz neapgāžas, bet tikai čībās dodas lejā pa taisnu līniju.5.

— Nē! Nē! — Neko negribēja neko klausīties.

Un es stāvēju un skatījos uz viņiem. ES nezinu kāpēc. Iespējams, viņa neapzināti gaidīja Ruslanu.

— Ejam! — Rus nogrūda kliedzošo Neko, praktiski aizsvieda viņu pēc puišiem un pagriezās pret mani. — Palīdzēt?

— Viņa pati. — Es pakratīju galvu.

Uzmetusi skatienu abām lavīnām, viņa ieslēdza mūziku. Viņa vienmēr man palīdzēja abstrahēties no realitātes un koncentrēties uz to, kas ir svarīgs.

Ieelpot un izelpot. Elektroniskie sitieni trāpīja ausīs, un es aizgāju, lecot uz priekšu.

Kādu laiku paralēlajā trasē ar mani gāja Ruslans, taču mans svars bija nesalīdzināmi mazāks, tāpēc viņš mani ātri apsteidza, apsteidzot no puišiem atpalikušo Neko.

— Spied! Spied! Spied! — viņa balss iekliedzās no austiņām man ausī, izlaužoties cauri drum’n’bass ritmiskajam čaulam.

Visi dzēla. Un es arī iedzēlu. Tas smeldza kā vēl nekad. Es lidoju lejup pa nogāzi, glābjot savu dzīvību un riskējot to pazaudēt daudz agrāk, nekā biju apsnidzis. Šī ir tik grūta izvēle.

Ruslans uzlidoja gaisā, sakrustojot kājas un ar pirkstiem gandrīz pieskaroties dēļa malai. Instinktīva kustība, nevis dižoties. Apdullinājis visus ar čīkstēšanu austiņās, Neko pacēlās viņai pakaļ. Abi stāvēja uz vietas un, pagriežoties uz sāniem uz nogāzi, veiksmīgi piezemējās, pēc inerces turpinot virzīties uz augšu. Rus ir nedaudz zemāk, bet Neko devās uz augšu pa stāvāku trajektoriju.

Tajā brīdī arī es pacēlos gaisā, mirstot no šausmām un sajūsmas. Cik tādu ir? Divdesmit vai trīsdesmit metri? Lai arī cik, šis ir mans trakākais lēciens, olimpiskā rekorda cienīgs. Vismaz man tagad tā likās.

Pārlidojis pāri šaurajai kulāra dibenam, paspēju nedaudz pagriezt rumpi un, piezemējies, devos traversā6 gar nogāzi. Ātrums joprojām bija pieklājīgs, pietiekami, lai lidotu gandrīz līdz kolam. Es sekoju Ruslanam un tāpēc apsteidzu Neko, kurš brauca augstāk un tādējādi samazināja ātrumu.

Pavisam maz bija palicis līdz pārejai, kur saputotie un satrauktie puiši mūs jau drošībā gaidīja. Viņi izstiepa rokas pret mums, gatavojoties mūs sagrābt un vilkt augšā, ja nevarēs paši ielēkt.

Aizrijoties no adrenalīna, metu dēli uz priekšu, ar atlikušo inerci mēģinot uzlēkt vēl augstāk, taču tajā brīdī Neko parādījās nedaudz augstāk pa labi. Sniega nojume, kurai viņai bija jāšķērso, pēkšņi sabruka pēc tam, kad viņa bija tai garām. Izvairoties no sadursmes, es instinktīvi metu ķermeni pa kreisi.

— Aaaah! — austiņās atskanēja salauzta Neko čīkstēšana.

Neveiksmīgi piezemējusies, viņa aizķēra malu un ripināja pa nogāzi ar galvu pāri papēžiem. Es pretojos, bet strauji pagriežoties, atkal metos lejā, taisni uz kulāra dibenu, kuru ar tādām grūtībām man bija izdevies pārvarēt pirms dažām sekundēm.

— Princis! — uzart tvaika komplektos.

— Amira! — Ruslans pielēca pēc manis.

Un es, gandrīz nespēdama savaldīt dēli, slīdēju, strauji attālinoties no glābjošās kores. Mani vilka tur, kur divas lavīnas drīz saplūdīs vienā! Un viss, ko es varēju darīt, bija kaut kā līdzsvarot, palikt uz dēļa.

— Mira, piebremzē. Bremzējiet! — Ruslans iesaucās. — Krit!

Bet es sapratu, ka apstāšanās būtu kā pašnāvība. Mums nebūs laika celties kājām. Lavīna ir ļoti tuvu. Bet vēl ļaunāk ir tas, ka arī Ruslans apstāsies un paliks šeit pie manis!