Pūķa ēna. Princese

Spriežot pēc izskata, jau sen esmu sasniegusi otro posmu, tikai… Nav tādu pazīmju kā pulsa pavājināšanās un kustību koordinācijas zudums. Es nejūtos letarģiska vai vāja savos muskuļos. Ir sāpes no pārtrenēšanās, bet nav vājuma. Un nav apātijas, un garastāvoklis nemainās. Drīzāk situācijai atbilst… Es to raksturotu kā drūmi izšķirošu.

Vai arī man tikai šķiet, ka viss ir kārtībā?

No otras puses, neticami kalni un pūķis debesīs smalki norāda, ka beidzot esmu sasniegusi trešo hipotermijas stadiju — delīriju un komu. Varbūt mana ķermeņa slēptās rezerves ir atvērušās? Vai arī šī apziņa sevi aizsargā, sniedzot man patīkamus skatus.

Ak, tas nav svarīgi!

Vai man nevajadzētu sēdēt šeit mūžīgi kaut kādas komas dēļ? Pat ja man tas viss tikai šķiet, es darīšu, kā veselais saprāts liek. Un viņš man saka, ka man ir jāiet pie cilvēkiem un jālūdz palīdzība.

Galu galā cilvēks ir dīvaina būtne. Pat uz nāves robežas viņš spēj novērtēt skaistumu. Tā nu es, katram gadījumam paķērusi zobenu, devos lejup pa nogāzi, nebeidzot apbrīnot skatus. Tagad, kad snigšana bija beigusies, es pamanīju apmetni tālu lejā. Tā ir vai nu pilsēta, vai ciems. No šejienes tas nebija skaidrs. Es atklāju arī ceļu lentes, kas vijas ap mazākiem kalniem.

Un, protams, kalni! Visur bija kalni!

Satriecoši, neticami, skaistākie kalni, ko jebkad esmu redzējis! Tāda veida, par kuru jūs neiebilstu mirt, kāda velna pēc ir Parīze!

Pārsteidzošā kārtā sniegs zem kājām drīz apstājās, un manas basas kājas staigāja pa vēl sasalušo zemi, no kuras vietām jau iznira zaļa zāle! Gaiss bija garšīgs un tīrs. Godīgi sakot, tas smaržoja pēc pavasara. Un, neskatoties uz noieto attālumu un šķita, ka esmu staigājis vismaz trīs stundas, man joprojām nebija auksti.

Es uzreiz neredzēju veco būdu apaļā ezera krastā. Likās, ka viņas pat nebija, un tad viņa pamirkšķināja, un tur viņa bija!

Viņa steidzās uz būdiņu, jo tur varētu būt kāds, kas varētu izsaukt palīdzību. Nu ja tur neviena nav, tad ar prieku atradīšu vismaz drēbes un iespēju uztaisīt tasi siltas tējas…

Īpaši gribējās tēju…

Būdā neviena dzīva nebija, tikai vējš svilpoja zem jumta, bet iekšā nebija nevienas plaisas. Apzinīgi aizlīmēts. Izskatās, ka kāds šeit nakšņo diezgan bieži.

Vējš…

Dīvaini. Kad gāju, vējš mani netraucēja. Kaut kādas muļķības…

Izlēmusi nepiešķirt nozīmi šādai neatbilstībai, viņa sāka vadīt veco bufeti, meklējot pārtiku. Lielgabarīta, koka, it kā steigā samestas, tās čīkstošās atvilktnes man negribīgi atklāja savus noslēpumus zālīšu ķekaru, dažu šaubīga izskata krekeru un nez kāpēc lupatiņā ietītu dzeltenu saberzta cukura gabaliņu veidā. laikraksts.

Nekad neatradu tēju, tikai kādu nepazīstamu zālīti, kuru baidījos uzvārīt. Un es nolēmu, ka cukurs ar verdošu ūdeni joprojām ir labāks par neko. Tomēr vismaz daži ogļhidrāti.

Es biju ļoti izslāpusi, un es ļāvu sev remdēt slāpes. Tad, piepildījusi nolietotu, bet šķietami tīru katlu ar ūdeni, viņa nolika to uz plīts un atkal sāka šķirot garšaugus, kas bija piekārti pie griestiem uz auklas. Viens ķekars man atgādināja timiānu pēc izskata un smaržas, un es riskēju iemest dažus ūdenī. Man vitāli vajag vismaz nedaudz tējas, lai sasildītu dvēseli. Es zināju, kā iekurt krāsni, un būdā bija malkas krājumi. Un pat ūdens savākts koka spainī. Es to sajutu un nepamanīju nekādu sasmērējušu smaku. Ūdens garšoja pēc akas ūdens un šķita svaigs… Varbūt kāds te nesen bija bijis?

Papildus plīts un bufetei būdā tālākajā stūrī bija liela lāde, un pārējo vietu aizņēma rupji uzbūvēta no dēļiem gulta vai pat plaukts, kā taigas būdās. Uz tā gulēja salmu matracis un vairākas ar rokām darinātas raibuma segas. Mana intuīcija man teica, ka man nebija daudz laika. Kad mani spēki uzreiz pametīs, kā tas bieži notiek ar cilvēkiem, kuri ir iztērējuši visas rezerves, būs slikti. Ir stulbi nosalt mājā pēc tik ilgas pastaigas pa sniegu.

Atverot durvis, es sāku kratīt gultu, bet neatradu peles izkārnījumus. Viss bija vecs, bet ne tik vecs, lai es nevarētu aiz riebuma uz tā apgulties. Un tomēr vispirms es ieskatījos lādē, kur atklāju absolūti pārsteidzošas lietas, it kā no vēsturiskas rekonstrukcijas. Lai gan es nespētu atbildēt uz jautājumu, kuram laikmetam viņi pieder. Bet paldies arī par raupjo kreklu, kas izskatījās nevalkāts. Es to uzvilku pirmais, uzreiz sajutos kā cilvēks. Bez apakšveļas ir nedaudz neērti, bet tagad jūs varat iziet pie cilvēkiem bez plika dibena.

Krūtīs bija arī citas lietas. Kaut kāda veste ar garām malām, apvilkta ar kažokādu, siltas bikses, vēl viena sega un stulba cepure. Bet es tos neuzvilku. Turklāt būdā kļuva manāmi siltāks, un es ar šausmīgu spēku vilku gulēt. Cīnoties ar miegainību, knapi sagaidīju, kad ūdens uzvārīsies, tad pārcēlu katlu uz pašu plīts malu, kur karstums nebija tik intensīvs. Viņa ielēja nedaudz verdoša ūdens iespiestā dzelzs krūzē un, to izskalojusi, tikai tad ielēja sev tēju.