Pūķa ēna. Princese

Un es arī nodēvēju Baldi par slepkavu. Jā, viņš tik tikko sasniedz šī milža plecu.

Otrs vīrietis kaut ko neskaidri nomurmināja un pamāja ar roku, sakot, lai mēs ejam uz priekšu. Ilsana satvēra manu roku un ievilka koridorā, ar acīm lūdzot, lai es nesaceltos. Un tomēr es mēģināju. Viņa atrāva roku. Viņa nostājās pie saknes un prasīja:

— Izlaid mūs no šejienes! Jums nav tiesību!

Izrunājot šos banālos vārdus, es sapratu, cik tie ir nožēlojami un bezjēdzīgi. Kādas pie velna tiesības ir? Neviens mūs neizlaidīs no šīs trako mājas…

It kā apstiprinot manu minējumu, Milzis plati pasmaidīja, rādot mēles stublāju. Pat tad, kad es aizbēgu no lavīnas, es nebiju tik nobijies. Tur daudz kas bija atkarīgs no manas veiklības un ķermeņa iespējām, bet te… Šeit viss ir atkarīgs no to cilvēku gribas, kuri mani nolaupīja. Šī doma man reiba galva, un es apstājos, piespiežot pieri pret akmens sienu.

Milzis draudīgi dungoja, un Ilsana atkal satvēra manu roku. Viņa viņu uzmundrinoši saspieda un pavilka sev līdzi.

— Nebaidies, mēs kaut ko izdomāsim. Mēs noteikti kaut ko izdomāsim! — viņa solīja man ausī. — Tikai nedusmot šos cilvēkus, lūdzu.

Es biju viņai pateicīgs par atbalstu. Jums vienkārši jāpasteidzas ar savām idejām. Tikšanās ar Aurelu ir tepat aiz stūra, un kaut kas man saka, ka man tas nepatiks, ja vispār es to pārdzīvošu. Mūsdienu cilvēka bagātā iztēle mūsu pasaulē zīmēja drūmās nākotnes attēlus, un viens bija briesmīgāks par otru.

Bet es viņam nepiekāpšos bez cīņas! Es labprātāk mirstu cīnoties, nekā ļautos par sevi izsmiet bez sūdzībām.

Es izrāvu savu roku no Ilsanas un piespiedu to pie lūpām.

— Būt slimam? — viņa līdzjūtīgi jautāja.

— Klausies.

"Viņi kaut ko ieliek mūsu pārtikā, tāpēc tas ir tik slikti." Čau, iedod mums ūdeni! — viņa prasīja no milža.

Mēmais pārraugs, domājams, ignorēja lūgumu. Idiotiski smaidīdams viņš mums tuvojās kā kalnam. Nācās atkāpties, līdz tikām pie citām durvīm, aiz kurām mūs it kā gaidīja. Tiklīdz mēs tuvojāmies, tas atvērās, un uz sliekšņa parādījās gara auguma, drūmā sieviete, negaidīti tumšādaina.

— Jauns?

Viņa mūs rūpīgi nopētīja un atkāpās, lai dotu ceļu.

Iekšā bija gaisma, pārāk gaiša pēc gaiteņa tumsas. Es pamirkšķināju, gaidot, kad acis pielāgosies. Un, kad beidzot pieradu, sapratu, ka esmu plašā telpā, kā lielā barakā. Šeit bija izvietotas divu līmeņu gultu rindas, bet, spriežot pēc gultām uz grīdas, vietas pietika visiem.

Kreisajā galējā stūrī skatienu piesaistīja divi lieli koka kubli, tiem blakus bija aizslietnis, aiz kura man bija aizdomas par tualeti. Visur rosījās dažāda vecuma un auguma meitenes. Daži bija ģērbušies kaut kādās caurspīdīgās lupatās. Daži dižojās tikai ar apakšveļu, bet citi vispār nevalkāja.

— Ej ārā, Šakur! Tomēr jums nekas nesadalīsies! — tumšādainā sieviete rupji nosūtīja milzi un rupji aizcirta durvis tieši viņam sejā. Viņa kurnēja: "Ja vien pirksti vēl nav neskarti, bet tas arī viss!" — Un viņa iepazīstināja ar sevi normālā balsī: — Es esmu Jenāra. Iesaku ar mani nestrīdēties, vai ne meitenes? — viņa skaļi jautāja.

— Jā, Jenāras kundze! — atskanēja pārsteidzoši draudzīga kora atbilde.

Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa klātesošo pat nezināja, par ko tiek runāts. Šķiet, ka “apmācības” rezultāts ir darbībā.

"Iespaidīgi," Ilsana čukstēja.

"Tas ir biedējoši," es viņai piekritu, skatoties uz uzrauga iespaidīgajiem bicepsiem.

— Mēs kaut ko izdomāsim. Mēs noteikti kaut ko izdomāsim,” nomurmināja līdzzinātāja, paslēpdama seju aiz matiem, kas bija iekrituši acīs, un sāka grauzt rādītājpirksta locītavu.

Man pēkšņi palika kauns. Kādas sajūtas ir šai meitenei, kura tikko bija uz nāves sliekšņa, tik tikko izglābās un tagad atkal ir nonākusi nepatikšanās? Un viss tāpēc, ka es atkal iesaistījos nepareizajā cilvēkā. Šoreiz ar mani. Esmu vainīga, ka Ilsana te nokļuva. Tieši es piesaistīju Aurela uzmanību. Kaut kas viņu tā aizrāva, ka viņš izdarīja “pasūtījumu”, kā teica kundze. Saņēmuši pasūtījumu, šie nelieši iemaisīja mūsu ēdienā miegazāles, un, atnākot pēc manis, vienas meitenes vietā atrada uzreiz divas un nolēma no šādas dāvanas neatteikt.

Bet kā viņi mūs tik gudri nolaupīja? Šķiet, ka Konors ir tieši iesaistīts tajā. Tas bija viņš, kurš gatavoja vakariņas. Vai varbūt Lanka ir vienlaikus ar viņu?

Negribējās ticēt, ka draudzīga viesmīle uz ko tādu ir spējīga, taču izslēgt šādu iespēju nebija iespējams. Viņi abi zināja par manu nožēlojamo stāvokli un "atmiņas zudumu".

Nu ko es varu teikt? Tu esi vainīgs. Vajadzēja izdomāt vismaz dažus draugus vai radus. Un tā tas izrādījās ideāls upuris.

Arī mana priekšgājēja pazušana tagad radīja pārdomas. Nebrīnīšos, ja arī kāds to pasūtīs.

Manas domas pārtrauca Jenāras pavēle:

— Nomazgājiet tās pareizi un saģērbiet!

— Lūdzu, iedod man ūdeni! Dzert! — es noprasīju, cīnoties ar kārtējo vieglprātības uzbrukumu.

Nākamajā mirklī Jenara satvēra mani aiz rīkles. Es mēģināju atraut viņas roku, bet tas nedarbojās. Sievietes pirksti izskatījās kā no tērauda!

— Vienreiz paskaidrošu: tu runā tikai tad, kad es atļauju. Vai varat pateikt, kurš Šakuram izgrieza mēli?