Pūķa ēna. Princese

— Neesmu pārliecināts. Bet, ja es šobrīd dalīšu Amiru ar viņas draugu, viņa atkāpsies, un tad man būs daudz grūtāk nopelnīt viņas uzticību.

— Kāda vēl uzticēšanās, Finbar? Viņa ir tava ēna! Safīra pūķa ēna!

— Tas ir tā. Bet meitene man vēl neuzticas un baidās. Viņa pat pieprasīja viņu atlaist…

Bērs šausmās skatījās uz mani. Mans draugs nevarēja saprast, kā tas bija iespējams.

— Fin, es…

"Neaizmirsti, ka viņa ir no citas pasaules, Ber," es viņu pārtraucu un atgādināju: "Tur viss ir sakārtots savādāk." "Nedaudz padomājot, es piebildu: "Un man arī šķiet, ka Amira atceras daudz vairāk, nekā vēlas parādīt…"

— Kas attiecas uz mani, sieviete ir sieviete, un nav nozīmes, no kuras pasaules viņa ir. Jums vajadzētu būt tiešākam. Frostas šarms ir pilns, viņa nepretosies, un rīt tu pamodīsies vienā gultā! — padomnieks ieteica vienkāršāko izeju.

— Ej jau strādāt, padomdevēj! “Es šķībi pasmaidīju un nomurmināju tukšumā, kad paliku viena: “Būtu jauki, ja viss būtu tik vienkārši…”

Amira Eldarova, Safīra pūķa ēna

Rongholas pils, Kirfarong Reach

Nākamajā dienā mums ar Ilsanu ļāva satikties un kopā paēst brokastis. Kalpotāji mums pasniedza ēdienu uz terases ar skatu uz nelielu dārziņu un pēc mūsu lūguma atstāja mūs vienus.

— Tev bija taisnība. Šis ir būris, kaut arī zeltains, — es sūdzējos, negribīgi ķerdama zaļo lapu salātus ar kādu mērci.

"Tad mums pēc iespējas ātrāk jātiek ārā no pils," Ilsana ierosināja, nomierinot balsi un nokodama grauzdiņa gabalu.

— Bet kur?

Pat nejautājot, kā, es jautājoši skatījos uz savu līdzdalībnieku.

“Kur Finbar Frost mūs nevar sasniegt,” viņa ierosināja acīmredzamo un, iemetusi mutē porciju salātu, sāka košļāt ar apetīti.

Gabals man nekrita kaklā, bet Ilsana, kura ieslodzījuma laikā bija izsalkusi, paspēja gan paēst, gan papļāpāt.

— Un kur ir šī vieta, vai varat man pateikt? — ES jautāju.

– Ārpus Kirfarongas. Bet safīra pūķim ir labas attiecības ar saviem tuvākajiem kaimiņiem, tāpēc, ja jūs skrienat, dodieties tieši uz Bērštonu. Dzirdēju, ka dralordiem ir bail tur iet.

— Kā šis?

Vieta, kur cilvēki, kas ir milzu uguni elpojošu ķirzaku veidolā, baidās doties, es biju nedaudz satraukts. Un kāpēc tas tā būtu?

— Lina teica, ka ir brīva teritorija, kur pūķiem nav spēka. Par laimi, viss, kas mums nepieciešams, ir nokļūt līdz robežu atslēgai. Jums pat nebūs jāšķērso Kirfarongas un Torisvenas robežas. Jūs vienkārši palūdziet, lai viņš mūs aizved tieši uz Bērštonu.

"Tas izskatās pēc plāna…" es ar slēptu ironiju atzīmēju. "Vai esat pārliecināts, ka dralorda zobens to spēj?"

— Noteikti! Vai tiešām par to šaubāties? “Līdzdalībnieks izstaroja pārliecību.

Es šaubījos, un kā! Taču Ilzāne negrasījās atzīties. Tā vietā viņa teica:

— Labi. Tiksimies pie zobena un pārbaudīsim. Bet pagaidām mēs pat nevaram atstāt savas kameras bez atļaujas.

— Pagaidām tas arī viss. Ir pagājis pārāk maz laika. Jums ātri jāsavalda pūķis. Ļaujiet viņam ēst no jūsu plaukstas. Vienkārši nepārcentieties un neļaujiet viņam jūs nospiest.

"Tas nebūs viegli…" Es atcerējos savu neadekvāto reakciju uz dralordu.

Sarunu pārtrauca Niisara, kas mums atnesa desertu un jaunumus:

"Niers, pēc brokastīm varat pastaigāties dārzā." Vienpadsmitos šuvējas ieradīsies uzmērīt, un tad dralords aicina uz kopīgām pusdienām.

— Pusdienas ar Draklordu? Oho! — Es biju pārsteigts.

Laiks līdz pusdienām pagāja garām. Neliela pastaiga pa dārzu Niisaras pavadībā piespieda papļāpāt par niekiem un aplūkot nepazīstamus ziedus un augus. Tad nācās izvēlēties audumus un stilus jauniem tērpiem. Man bija vienalga, jo viņi tik un tā nebūtu vajadzīgi, bet Ilsana pačukstēja, lai es izrādu vismaz kādu interesi.

Beidzot bija pienācis laiks saģērbties vakariņām, un es devos uz savu istabu. Nice man palīdzēja izvēlēties, ko vilkt vakariņās, un no viņas ieteiktajām iespējām es atkal izvēlējos blūzes-bikšu komplektu, un kalpone neteica ne vārda. Pusdienas pagāja klusi. Ilsana priekšā Finbars Frosts nepieminēja manu zemes izcelsmi un turpināja neformālu sarunu. Viņš jokoja un apbūra mani arvien vairāk. Viņa skatiens man uzmeta zosādu, un tām nebija nekāda sakara ar bailēm.

— Amira, vai tu pievienosies man pastaigā? — dralords pēc pusdienām ierosināja.

Es ļoti gribēju turpināt sarunu, bet jau grasījos atteikt, kad pēkšņi uzgāju Ilsanas daiļrunīgo skatienu.

— Noteikti ej! "Es atradīšu, ko darīt," mana draudzene čukstēja, rotaļīgi pavērsdama acis uz dralordu.

Es sapratu, uz ko viņa dod mājienu: ir pienācis laiks pieradināt pūķi!

Pateicusies Finbāram par godu, līdzdalībniece savas kalpones pavadībā devās uz mājām, un dralords veda mani pa pils gaiteņiem, stāstot un rādot, kas un kur atrodas. Ekskursija izvērtās ne tikai interesanta, bet arī izglītojoša. Es mēģināju atcerēties katru pagriezienu, zaru un durvis, bet es nevarēju aptvert visu pirmo reizi. Eh, es gribētu kaut kādu navigatoru vai, sliktākajā gadījumā, ēkas plānu…

— Rongzāle ir ļoti skaista pils! Šeit ir tik omulīgi! — Es pilnīgi patiesi apbrīnoju, kad ekskursija beidzās pie manu kambaru durvīm.