Pūķa ēna. Princese

— Prieks, ka tev patika mana māja. — Dralords pasmaidīja. "Es vēlos, lai jūs arī šeit justos kā mājās."

"Tad neturi mani aizslēgtu," es izteicu, kaut kā negaidīti pat sev, pagriežoties pret jums, un es nobijos. Ko darīt, ja tas ir vietējās etiķetes pārkāpums? — Piedod, Draklord. ES aizmirsu…

— Nē, nē, viss kārtībā, Amira! Privāti varat man vienkārši piezvanīt par Finbāru. Tas ir labi.

Draklords satvēra manu roku, un manā ķermenī no viņa nedaudz raupjā plaukstas uzreiz izplatījās patīkams siltums. Mana pirmā reakcija bija atņemt roku, bet es savaldījos. Krievijas dēļ. Lai atgrieztos mājās… Ilsana nezināja, bet man bija plāns, kas nedaudz atšķīrās no viņa piedāvātā. Kad tiksim pie kalnu būdā paslēptā zobena, es aizvedīšu savu līdzdalībnieci uz Bērštonu, kā viņa sapņoja, un pati došos mājās — uz Zemi.

Mēs ar Draklordu gājām līdz vakariņām, un tad kopā vakariņojām. Kopš tās dienas sākās mūsu regulārās tikšanās. Finbar strādāja no rīta un pavadīja pēcpusdienu un vakariņas ar mani. Viņš turpināja viņu iepazīstināt ar saviem īpašumiem un pils cilvēkiem. Šeit bija pārsteidzoši daudz kalpu, strādnieku un sargu. Kārtības un ierastās lietu gaitas uzturēšana prasīja vesela kalpu pūles un laiku.

Kādu dienu mēs ieradāmies apmeklēt Nier Kenrig, kurš bija ļoti priecīgs par mūsu vizīti.

— Un es tikko sagatavoju jums pareizo kompozīciju, Nyera Amira! Es pati gribēju paskatīties, un še tev! — Ārsts man pasniedza mazu pudelīti ar sārti biezu vielu un pamācīja: — Trīs pilienus uz glāzi tīra ūdens un kārtīgi samaisiet.

— Izklausās viegli. — uzsmaidīju viņam un atkorķēju korķi. Ziedu un piparmētru smarža aizkustināja ožu. — Jauka smarža!

"Es centos nodrošināt, lai garša nebūtu sliktāka." — Njērs Kenigs starojoši pasmaidīja.

— Paldies, ka tik rūpējies par mani! — pateicos ārstam.

Dienu vēlāk mēs satikām Bear Coolstone. Tikšanās notika Finbar birojā.

— Ak! Es vēlāk pārbaudīšu! — Slepkava bez klauvēšanas ielauzās iekšā, samulsis un ieraudzīja mani vienā no krēsliem ar grāmatu rokās.

Draklords mani tikko iepazīstināja ar Dragon Reaches vēsturi, un es negaidīti aizrāvos.

— Nē, nē, nāc iekšā, Bēr! Jums un Amirai vēl ir jāiepazīstas.

— Sveiks, nier Coolstone! Atceries mani? — uzsmaidīju padomniekam.

— Sveika, Nyera Amira! Piedod, ka neizglābu tevi agrāk…” apmulsušais lielais vīrs vainīgi nokāra galvu.

— Un tu arī! — Es nevarēju to izturēt. — Nu kā tu par mani uzzināji?

"Un tā ir taisnība…" viņš neskaidri atbildēja.

— Vai tev ir man ziņas, Bēr? — jautāja dralords.

— Kaut kas ir, bet nekā svarīga.

Padomnieka tonis liecināja, ka viņš nevēlas runāt manā priekšā.

"Labi, es neiejaukšos…" Es uzsitu grāmatu un piecēlos kājās.

— Amira, lūdzu, paliec. Ber, runā. Man nav noslēpumu no savas Ēnas.

Oho! Pat ja? Tā ir uzticēšanās! Varbūt Ilsanai ir taisnība, un Shadows of Dragons tiešām ir atļauts daudz? Ja vien… Ja vien šie divi tagad nespēlē. Es jau sen sapratu, ka neesmu vienīgais, kas šeit veic "pieradināšanu". Šī spēle ir abpusēja.

Apsardzes priekšnieks turpināja vilcināties, un es nolēmu likteni nekārdināt. Ja viņi izliekas, es nepiekāpšos, un, ja nē, tad man nevajadzētu iejaukties lietās, kas mani neskar.

"Tomēr es iešu." Paldies par lieliski pavadīto laiku, dralord. Vai varu paņemt līdzi šo grāmatu?

Es mēģināju atbruņojoši pasmaidīt.

— Noteikti! — Finbārs staroja, un es jutos nedaudz neveikli.

Un viņa priekšā. Un Rus priekšā, kura tēlu es pasargāju savu sirdi no pūķa smaidiem un viņa necilvēcīgā šarma…

Severs mani veda uz kamerām, un iekšā Ilsana jau gaidīja Nisa klātbūtnē.

— Beidzot! Kas tev ir? — Līdzzinātājs ar interesi skatījās uz skaļumu manās rokās.

— Paņēmu grāmatu, ko lasīt. Atsvaidzinot manu atmiņu.

Es parādīju Ilsanai vāku, un līdzdalībnieks neapmierināti saviebās ar grimasēm.

— Muļķības! Tikpat labi varētu paņemt bērnu stāstus!

"Es arī tos neatceros, tāpēc man tas kādreiz būs jāpameklē."

Mani pēdējā laikā kaitināja līdzzinātāja pesimisms un izvēlība. Atverot grāmatu nejauši izvēlētā lapā, es iesaucos:

— PAR! Tas attiecas tikai uz ēnām. Klausies!

Un viņa sāka skaļi lasīt, lai viņu kaitinātu:

Kādu dienu pūķi lidoja ap viņu domēnu, un viņu ēnas krita pār meitenēm, kuras katra mierīgi veica savu biznesu. Viens vāca gliemežvākus Septiņdesmit septiņu vētru jūras krastā. Cits mazgāja veļu pie meža strauta. Trešais makšķerēja vērmelēs, ceturtais vāca ūdeni no avota auzās, bet piektais — ogas purvā.

Un visās Reaches nebija neviena skaistāka par tām meitenēm, tāpēc katrs pūķis nolēma. Un viņš saprata, ka ne velti izgāja visus pārbaudījumus, pasargājot savu Limitu no nelaimēm. Divreiz nedomājot, visi pagriezās un piezemējās blakus savai topošajai Ēnai.

Viena bruņas mirdzēja ar briljantiem, otrā — sarkanas ar rubīniem, trešā — mirdzēja ar safīriem, ceturtā maigi mirgoja dzintarā, piektā — mirdzēja smaragdos. Taču, ieraugot milzu ķirzakas, meitenes nobijās un, kliedzot, aizbēga.

"Tas nozīmē, ka viņi pievilināja nabagus ar bagātību," sarkastiski piezīmēja Ilsana.

Es tikai pasmaidīju un turpināju lasīt: