Pūķa ēna. Princese

Pirmā reakcija bija steigties iekšā un jautāt, kas notiek? Bet tā vietā es klusi izgāju no Ilsanas kambariem un domās atgriezos savā istabā.

Nē… Varbūt tev vajadzētu divreiz padomāt, pirms bēgt ar šo meiteni uz Bērštonu. Cik ilgs laiks paies, līdz viņa sāks grūstīt arī mani?

Atrodoties pils pagalmā, biju nedaudz pārsteigts. Šeit notika īstā cīņa!

Pieci karotāji uzreiz uzbruka dralordam ar izvilktiem zobeniem, un likās, ka pretinieki viņu būtu pārsteiguši. Baltais, brīvais, laikapstākļiem nepiemērotais krekls nekādi nelīdzinājās bruņām, kurās bija tērpušies uzbrucēji. Vienkāršas bikses varēja pasargāt tikai no aukstuma. Turklāt zobens Finbar Frost, ko izmantoja sitienu atvairīšanai, izrādījās koka!

"Tā ir tikai apmācība," Nisa pamudināja, it kā sajutu manu apjukumu.

Laikā! Es gandrīz sāku paniku, plānojot aicināt tos, kas mierīgi gāja garām, aizstāvēt suverēnu. Apspiežot šo impulsu, es sastingu ar akmeņainu seju, vērojot neparasto skatu. To redzēt televizora ekrānā ir viena lieta, un pavisam cita, kad ar savām ausīm dzirdat lāpstiņas grieztā gaisa svilpienu un jūtat izmisīgo enerģiju, spēku, spēku, kas izplūst no kaujiniekiem.

Divi kaujā piesēja Finbaru, vēl viens izrāpās no sāniem un pacēlās augstlēkšanā. Spriežot pēc spēcīgajām šūpolēm, viņa asmenim vajadzēja nogriezt dralorda roku, ne mazāk! Taču viņam izdevās nedaudz pielāgot sava ķermeņa stāvokli, vienlaikus iespērot vienam no uzbrucējiem pa krūtīm. Viņš uzreiz ar elkoni iesita vēderā, kurš palaida garām un knapi paguva iztaisnoties pēc lēciena. Šis bija ģērbies bruņās un joprojām nokrita zemē, elsdamies pēc gaisa.

Tikmēr Finbārs izsita zobenus vēl diviem, un tie aizlidoja tālu uz sāniem. Gan zobeni, gan uzbrucēji. Un dralords satvēra piektajam roku, un viņš pats atbrīvojās no ieroča, noliecies, lai nepazaudētu roku.

Cīņa bija beigusies, un dralords smaidot paskatījās uz mani un izpūta viņam acīs iekritušo noklīdušu matu šķipsnu. Izskatās, ka viņš pat sviedrus nenolaida!

"Žēl…" es pēkšņi nodomāju.

Pēkšņi es izmisīgi gribēju redzēt Finbāru bez krekla un lai mitruma krelles rotātu viņa skaisto vīrieša ķermeni, gluži kā šodienas sapnī…

Kamēr es fantazēju, dralords pienāca klāt un apstājās pretī. Tik tuvu, ka sajutu tik tikko manāmo viņa ķermeņa muskusa smaržu, siltu un aizraujošu. Es atklāju, ka vēlos nogaršot viņa ādu. Tur, kur plecs satiekas ar kaklu…

Kas tas ir?!

Draklords paskatījās uz mūsu uzņēmumu un pirmais ierunājās:

— Labrīt, Amira! Vai dodaties uz Šarotu?

Sacītā jēga uzreiz nesasniedza manas burvestības apreibinātās smadzenes.

“J-jā…” viņa novēloti atbildēja un, lai atbrīvotos no apsēstības, atkāpās dažus soļus, demonstrējot kleitu. — Nu kā? Vai neizskatās pēc Ēnas?

Pūķis manu joku neatbalstīja.

"Tu vienmēr izskaties pēc viņas, neatkarīgi no tā, ko tu valkā." Un ir tādi, kas to var just. Es gribēju ar tevi par viņiem parunāt, Amira. Ja pēkšņi pamanāt nirfeat vai vienkārši domājat, ka redzējāt kādu vai kaut ko aizdomīgu, nekavējoties atgriezieties!

Es dzirdēju, ka draklords veic nežēlīgas šo cilvēku medības, bet es joprojām nezināju, kā izskatās īsti nirfeats. Pēc Ilsana un citu domām, ārēji viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs, kas labi atbilst manam minējumam. Es nemitīgi domāju, ka nirfas, kuras šeit nepatīk un no kurām baidās, ir kaut kas līdzīgs pretējas politiskās partijas biedriem vai citas reliģijas piekritējiem. Zemes vēsturē ir zināmi daudzi līdzīgi precedenti.

— Kā es varu uzzināt, vai tas ir nirfeat manā priekšā vai nē? — piesardzīgi jautāju.

— Niisara palīdzēs. Neatstāj viņu ne uz vienu soli, saproti? Apsoli man!

Es šodien negrasījos iet pēc zobena. Plāns bija iemidzināt dralorda modrību ar vairākām izejām, tāpēc es atbildēju ar vieglu sirdi:

— Kā tu saki, dralord.

Rong Hall atradās tālāk no pilsētas, tāpēc ar karieti nokļuvām galvenajā Charotte ielā un tad devāmies uz turieni, lai sasildītos un izbaudītu labos laikapstākļus. Šajās dienās pavadījām daudz laika, un pat Ilsanai patika pastaiga. Viņa smaidīja, paskatījās apkārt un visu laiku neteica neko nejauku vai kaitinošu. Varbūt viss vēl nav zaudēts?

Ceļš un pastaiga cauri tirgum prasīja daudz laika, un mums izdevās izsalkt. Kājas mani aiznesa uz tavernu “Jautrā Arctic Fox”, un meitenēm atlika tikai man sekot. Baidījos, ka laukumā atkal būs būris ar ieslodzīto, bet tajā vietā tagad uzstājās ielu mākslinieki.

Kad mēs tuvojāmies tavernai, es skatījos uz jauno zīmi. “Arktiskā lapsa”, kas uz Zemes bieži bija saistīta ar nepatikšanām, pazuda, un tās vietā parādījās jaukais “Labā biezzupa”.

— Kas tas par stulbu vārdu? — Ilsana novilka grimases.

— Man tas patīk. Es uzreiz gribēju uzkost…” Niisara viņai nepiekrita.

— Un daži netika pajautāti! — līdzzinātājs atcirta, atkal sabojājot manu knapi izlaboto viedokli par sevi. "Amira, tev vajadzētu iemācīt kalpiem dažas manieres!"

Es apstājos un ieskatījos Ilsanai acīs, līdzības dēļ atkal piedzīvojot to pašu nepatīkamo sajūtu. Un kā viņai tas tik viegli, varētu teikt, nejauši? It kā Ilsana kopš bērnības būtu pieradusi stumdīt kalpus.