Pūķa ēna. Princese

"Ilsana, lūdzu, esiet mazliet laipnāks pret cilvēkiem." Mans, un viņa neteica neko tādu, kas prasītu viņai “mācīt”, vai ne? Jebkurā gadījumā tas ir jāizlemj man, vai ne? “Pirmo reizi pilī pavadītajā laikā es devu mājienu uz savu augsto amatu.

Bet man pēkšņi šķita, ka viņa to izdarīja ar spēku un tikai tāpēc, ka viņai bija svarīgi uzturēt ar mani labas attiecības: "Piedod, Amira." Vakar tu nezināji, un šodien es esmu mazliet uz priekšu. Es pat nejauši salauzu vāzi, vai varat iedomāties? “Līdzdalībnieks vainīgi paskatījās uz mani un… pasmaidīja.

— Labi. Ejam!

Es pamāju ar galvu un mēs virzījāmies uz ieeju.

Satverot brīdi, kad Ilsana neskatījās uz mums, Niisara pieskārās manam plecam:

— Paldies, nyera! — viņa pateicās man tikai ar lūpām, un es viņai uzmundrinoši piemiedzu aci.

Taverna bija pārpildīta, starp galdiem rosījās Lanka. Ieraugot mani, viņa gandrīz nometa paplāti, kas bija pilna ar netīriem traukiem.

— Amira! Es ļoti priecājos jūs redzēt! Nāc uz manu virtuvi, labi? Kas tas ir ar tevi? — viņa jautāja, ziņkārīgi skatīdamās uz meitenēm.

Viņa atpazina līdzdalībnieku. Jā, tagad neviens viņu neatpazīs, es biju pārliecināta.

– Šī ir Ilsana, un šī ir Niisara. Vai jūs mūs pabarosiet? — Es jautāju un katram gadījumam precizēju: — Nav bezmaksas, uz vispārīgiem noteikumiem.

— Protams, protams! Izvēlieties jebkuru bezmaksas galdu. Un tu, paskaties virtuvē! — kā jau ierasts, jautrā, tuklā Lanka uzreiz metās apkalpot klientus.

Es pamanīju, ka viņai palīdz cita spēcīga meitene, apmēram mana vecuma, un biju pārsteigts, ka neliešu Konora bizness nav izmiris. Cik interesanti!

— Meitenes, gaidiet mani šeit, es tagad būšu klāt!

Atstājot Ilsānu un Nysu pie viena no galdiņiem, devos uz virtuvi, plānojot uzzināt jaunākās ziņas no Lankas un vienlaikus uzzināt, kas noticis ar tavernas bijušo īpašnieku.

Tiklīdz iegriezos virtuvē, Lanka mani ievilka saimniecības telpā un cieši apskāva. Tad viņa mani atrāva, turot rokas stiepiena attālumā, un nopētīja, it kā novērtētu manu izskatu.

— Amira, pastāsti man! — viņa gandrīz ar sajūsmu izdvesa.

Pieprasījums šķita pārāk plašs, tāpēc mēģināju sašaurināt tēmu:

— Kas man tieši jāsaka?

— Kā tas ir? Visi! — sacīja Lanka.

"Es baidos, ka tad mēs iestrēgsimies līdz vēlam vakaram, un mani pavadoņi mani pazaudēs." Varbūt vispirms varētu īsi pastāstīt, kas šeit notika? Kam tu šobrīd strādā?

— Uz sevi, Amira, uz sevi! Vai varat iedomāties?

— Gribi teikt: “Jautrā polārlapsa”… Respektīvi, tagad “Good Chowder” ir tavējā? — Es biju patiesi pārsteigts.

— Jā! — Lanka starodama iesaucās.

— Es ļoti priecājos par tevi, bet kā tas notika? Un kur pazuda Konors?

"Vai es jums teicu, ka mūsu dralords ir laipnākais un godīgākais no valdniekiem?" Tagad esmu pilntiesīga īpašuma īpašniece, un ar mani jāsazinās nevis arkls, bet siera! Šeit! Sjerralanka, vai tas neizklausās lieliski?

Šķiet, ka manas prombūtnes laikā vienkārša kalpone pa sociālajām kāpnēm pacēlās uz augstāku šķiru, kas viņai nekad nav apnicis baudīt, pat veicot savu iepriekšējo darbu.

— Protams, lieliski! — Es no sirds priecājos par viņu. — Un es joprojām neko nesaprotu…

— Es tev tagad pateikšu.

Lanka noslaucīja rokas ar dvieli, paskatījās uz virtuvi un, pamājot ar galvu uz savām domām, apsēdās uz maza soliņa.

“Konors…” Šķita, ka viņas dzīvespriecīgums un pozitīvisms tika izdzēsts ar dzēšgumiju, tiklīdz viņa atcerējās savu iepriekšējo saimnieku. — Par to, ko šis nelietis izdarīja, viņam ir tiešs ceļš uz Nirfgārdu! Amira, es nezinu, kur tagad atrodas Konors, bet es patiesi ceru, ka viņš raktuvēs šūpojas ar cērti.

— Tātad tu zināji, ko viņš dara? — uzmanīgi jautāju.

— Protams, nē! Bet man bija aizdomas, ka viņa slepenie darījumi smird pēc sapuvušas gaļas, — Lanka īgni pasmaidīja. “Laikā, kad es šeit strādāju, pazuda piecas meitenes. Pieci, Amira! Un tu kļuvi sestais. Konors man meloja, ka vienam steidzami jādodas prom, otrs pameta darbu, nespējot tikt galā ar darba slodzi. Trešais aizbēga, nozaga viņam dažas monētas un tamlīdzīgas lietas. Bet man nekas nebija aizdomas! Es viņam ticēju! Meitenes bieži dabūja pie mums darbu un aizgāja. Dažkārt nepagāja pat nedēļa, līdz nomainījās nākamais viesmīlis, tāpēc nekas netraucēja. Darbs nav viegls, un jūs pats to redzējāt. Neviens ilgi nebija pie prāta…

— Neviens, izņemot tevi? — Es nevarēju atturēties no ķircināšanas.

— Tieši tā! — Lanka viegli piekrita. "Es izrādījās stulbākais." Un arī visizturīgākais un strādīgākais. Un turklāt man ir kopīgs izskats, bez… Kā viņu sauc? — draudzene nodomāja un atcerējās: — Oho! Nekādas "eksotikas"! Es esmu piemērots pļaušanai pa dibenu. Varbūt arī vienu vai divas reizes pabūt sienā. Dažreiz viņi pat mēģināja, bet es esmu godīga meitene, un es padzinu savus pielūdzējus. Bet es nebiju piemērots tādiem nogurušiem ķēmiem kā Zonko vai Aurels. Laikam tāpēc Konors mani neaiztika. Un viņš pat maksāja vairāk par citiem, citādi nepaliktu neviena, kas piekristu pie viņa strādāt.