Pūķa ēna. Princese

Viņa paglaudīja sev blakus soliņu, aicinot pievienoties, un es neatteicu, es apsēdos. Man izdevās tur noturēties pa dienu un daudz darba uzlikt kājām.

– Žadoba! Kaut es būtu nolīgusi vēl dažus viesmīļus! — Es jutu līdzi nabaga meitenei, kura katru dienu strādāja trīs cilvēku labā.

"Konors savā darbā nevienu nepieņemtu!" Viņš ar nolūku nepaturēja vairāk par diviem viesmīļiem, vai tu uzdrošinies? — Lanka samiedza acis.

— Kādas apdomas! — Es sapratu, uz ko viņa tiecas. Bijušā kroga īpašnieka nodevībai nebija robežu. "Un tā ir taisnība, pēc darba dienas jūs nokritāt no kājām, un otrās viesmīles nolaupīšana nakts vidū bija tikpat vienkārša kā bumbieru lobīšana."

— Pa labi! Vai varbūt Konors kaut ko ieslidināja mūsu ēdienā, lai mēs varētu labāk gulēt un nerastos vēlme naktīs klīst apkārt.

"Tas ir tas, ko viņš ar mani izdarīja," es apstiprināju viņas aizdomas. — Viena lieta ir neskaidra, vai neviens nav pamanījis, cik nejūtīgas meitenes regulāri tiek izvestas no šejienes? Blakus atrodas krogs, viesi, naktī patruļas ielu apsardze. Vai kādam vajadzēja kaut ko redzēt?

— Tā ir būtība! Konora līdzzinātāji meitenes nolaida pazemē un pēc tam aizveda pa slepenu eju. Es viņu atklāju pirms sešiem mēnešiem, bet nolēmu, ka viņš ved uz krogu. Kad Mirana pazuda un viņas mantas tika atstātas skapī, es pirmo reizi kļuvu piesardzīga. Konors neziņoja par viņa pazušanu, un, kad es jautāju, kāpēc, viņš draudēja mani izmest, ja es sākšu krist panikā. Piemēram, neviens negrib tā strādāt, un tad izplatīsies kādas sliktas baumas.

— Un kā viņš to izskaidroja?

"Viņš teica, ka staigājošā meitene ir jūsu Mirana, tāpēc viņa nomira kaut kur grāvī." Es viņam neticēju, bet baidījos viņam pārmest. Visi cerēja, ka Mirka jebkurā dienā atgriezīsies un viss izdosies. Un tad tu pazudi, un es nevarēju to izturēt. Viņa, neko nesakot Konoram, tajā pašā rītā devās pie sargiem. Viņi mani iztaujāja un beigās ielika tavu portretu man zem deguna un teica: “Vai tu neredzēji zagli? Vai tad krodziņā neienāca tāda meitene? Viņa it kā nozaga draklordam kaut ko vērtīgu,” Lanka nozīmīgi skatījās uz mani.

— Kā ar tevi? — Es neiekritu viņas ēsmā.

Turklāt man bija interesanti uzzināt, ko Lanka pēc visa par mani domā.

"Un es teicu, ka tu esi mans pazudušais draugs." Bet tu esi kārtīga meitene un nevarēji dralordam neko nozagt. Apsargi saskatījās, un tad ieradās burvji no drošības dienesta. Ak, un viņi man uzdeva viltīgus jautājumus! Viens ir sliktāks par otru! Toreiz es baidījos, varbūt pārāk daudz izpļāpājos, nepārmet mani. Taču šķiet, ka viss nav velti. Es tagad esmu krodziņa īpašnieks, un tu? — Lanka jautājoši paskatījās uz mani.

— Un es esmu Safīra pūķa ēna. Vismaz tā saka dralords,” es neslēpu no sava drauga.

Esmu pārliecināts, ka Lankas palīdzībai bija liela nozīme manā atbrīvošanā. Ne velti viņa tika pelnīti atalgota.

Mans draugs skatījās uz mani kā uz dzīvu brīnumu.

"N-nyera…" viņa izspieda balsī, kas viņai nepiederēja, un mēģināja norāpties no sola.

Es viņu turēju aiz pleciem un viegli pakratīju.

— Tikai Amira, tāpat kā iepriekš! Sapratu? — un čukstēja: "Es esmu šeit inkognito."

Lanka pamāja bieži un bieži. Tad viņa pēkšņi iesmējās, ar abām rokām aizsedzot muti, acīs pazibēja asaras…

— Ko tu dari? Es biju pārsteigts.

— Lai slavēts Pūķa ciltstēvs! — Lanka aizelsusies stostījās. — Finbar Frost ir pelnījis laimi. Viņš tevi tik ilgi meklē! Tagad mēs noteikti esam izglābti!

Izklausījās tā, it kā šeit visiem draudētu briesmīgas briesmas, un tagad pavīdēja cerības. Es jutos noraizējies savā dvēselē, un es satvēru sava drauga roku.

— Par ko tu runā, Lanka?

— Vai tu nezini? — mans draugs neizpratnē skatījās uz mani un tad iesaucās. — Ak, tieši tā! Tu vēl neko neesi atcerējies, vai ne?

"Es kaut ko atcerējos, bet ne daudz," es neskaidri atbildēju. — Es joprojām jūtos kā akls kaķēns, kurš nezina elementāras lietas.

Lanka paskatījās ar līdzjūtību un, pārliecinoties, ka es neizliekos, sāka stāstīt:

— Katram draklordam aizsargbarjeras kristāls jāatjauno reizi septiņos gados.

— Lūdzu, atgādiniet man, kas ir šī barjera?

“Uz Reach ārējās robežas atrodas maģiska stēla, un tur var nokļūt tikai pūķis. Pūķis, kuram ir ēna,” likās, ka Lanka citēja rindiņas no mācību grāmatas.

— Jā. Kas notiks, ja viņš to nedarīs? — ES jautāju.

"Ja kristāls netiks laikus nomainīts, barjera nokritīs, un tad tas, ko tas aizturēja, iznīcinās visu dzīvību Reach!"

Mēs ilgi skatījāmies viens uz otru. Es turpināju gaidīt, kad Lanka teiks: "Bū!", un mēs tikai pasmējāmies. Bet draugs palika nopietns. Un tad es uzdevu vēl vienu stulbu jautājumu, uz kuru atbildi droši vien zina pat bērni šeit:

— Kas apdraud Kirfaronu?

— Mūžīgā aukstuma tuksnesis. Viņa sagādās mums bargus sals, nāvējošas sniega vētras, ar kurām nāks nezināmi radījumi, kādus šī zeme nekad nav redzējusi! Un tad dzīvie apskaudīs mirušos! Un tiem, kuriem izdevās aizbēgt uz kaimiņu Reačiem…

Lenkas vārdi bija kā slikts pareģojums. Bet nē, viņa nebija transā. Nekas. Viņa vienkārši bez nosacījumiem ticēja tam, ko teica. Bet viņas pārliecība nebija pietiekama, lai pārvarētu manu skepsi.