Pūķa ēna. Princese

— Kā tu saki, dralord.

Severs aizgāja, un es dzirdēju, kā viņš dod pavēles sargiem. Tiklīdz paliku viena, man gribējās nospļauties uz visu un lauzt solījumu Amirai. Mani viņa pievilka ar šausmīgu spēku, un, ja viņa nebūtu bijusi zemiete, es būtu darījusi tieši tā.

Vēl nedaudz pacīnījies, es sapratu, ka, ja palikšu pilī, agri vai vēlu nokļūšu Ēnas guļamistabā, un, visticamāk, viņa būs dusmīga. Tāpēc viņš apņēmīgi izgāja uz balkona un, pārlecot pāri margām, noplātīja rokas. Pārvēršoties par pūķi, viņš pacēlās no pašas zemes naksnīgajās debesīs un devās pa Pūķu takām līdz Kirfarongas robežai ar Drakendortu.

"Finbārs?" — Reginhards Berlians pārsteigts atbildēja uz manu garīgo aicinājumu.

"Vai es varu tevi apciemot?" — Es nepukstēju.

"Kaut kas notika? Tu šajā stundā…” — dimanta pūķis uzreiz saspringa.

"Viss ir kārtībā, brāli. Atnācu, lai padalītos ar lieliskām ziņām. Man ir īsta ēna, un man ir vajadzīga jūsu palīdzība. Vai, precīzāk, sievas palīdzība.”

"PAR! Šis notika! Lai slavēts Pūķa ciltstēvs! Finbar, jūs pats nokļūsit Dort Hall. Es nevarēšu tevi satikt uz robežas. Mazliet aizņemts…"

"Tas ir labi, es varu tikt galā."

Lieta saprotama, briljantiem uzauga bērniņš, topošais mantinieks, bet smaragdiem vēl nebija neviena, un pie Eirenas Emeraldas un viņa sievas Marinas varēja ierasties jebkurā diennakts laikā. Bet tas joprojām bija oficiāls jautājums, kas jāievēro un jārisina pēc darba stāža.

Kad es tur nokļuvu, bija jau vēls. Reginhards mani sagaidīja pagalmā:

— Līna guļ, dēls šodien bija nerātns. Viņa bija nogurusi. Viņš nevēlas nodot bērnu auklītēm. Viens pats.

— Tās ir dīvainas, šīs zemnīcas. Tik daudz konvenciju. — Es izlauzos platā smaidā.

— Draugs! Izrādās, ka…

— Jā! Mana Amira arī ir no Zemes, bet viņa man to neatzīs. Bailes.

— Kāpēc tu viņu tik ļoti nobiedēji?

— ES nē. Citi mēģināja. — viņas vārdiem es sāku stāstīt Regam stāstu par savu Ēnu.

– Šausmīgi! Ceru, ka tu to bordeli nodedzināji līdz zemei?

"Viņš neatstāja neapgrieztu akmeni." Bet es joprojām nesaprotu, kā viņi to visu izdarīja man zem deguna… Varbūt esmu pārāk mīksts, laiks pievilkt skrūves.

— Lai ko jūs teiktu, dzīve Kirfaronā, ko sargāja barjera, ritēja kā parasti. Jūs nepadevāties Nirfeats viltībām, palikāt tronī un izglābāt savu Reach no iznīcināšanas un apgānīšanas. Tātad cilvēki atslābinājās.

— Varbūt tev taisnība. Bet galvenais ir tas, ka tagad varu aizsargāt Kirfarongu no tā, kas nāk no Mūžīgā aukstuma atkritumiem.

— Tev ir paveicies, laika pietiek.

— Jā, tāpēc es atnācu pie tevis. Gribu vienoties par kāzu datumu. Svinēsim to pēc senām tradīcijām tavā mājā, tad manējā. Bet vispirms man vajag Vasiļinu un Marinu, lai parunātos ar Amiru. Izskaidroja viņai visu, kas viņai jāzina.

— Es saprotu. Lidojiet pie mums jebkurā laikā, kad tas jums ir ērti.

— Paldies, Reg. Es zināju, ka tu man neatteiksi.

— Par ko tu runā. Vai paliksi līdz rītam? Vasiļina priecāsies dzirdēt ziņas.

— Protams, ja tu uzturēsi man kompāniju. Jūs joprojām nevarēsiet aizmigt. "Es apsolīju viņai šonakt nepieskarties, bet tā ir īsta spīdzināšana," es sūdzējos.

Reginhards Berlians zinoši iesmējās.

"Nāc, man ir ļoti pieklājīgs vīns un esh-kam-akka, dāvana no Eirenas."

Mēs devāmies gulēt tikai no rīta, un es pamodos pusdienlaikā. Vasiļina negribēja mani palaist bez barošanas. Un tad viņa viņu pilnībā apbēra ar jautājumiem un pat piezvanīja savai harpijas kalponei un pieprasīja, lai viņa uzzīmē vairākas kleitas Amirai.

– Šeit. Dodiet to savai līgavai. Un arī šis un šis. Agripina, uzzīmē arī snovbordu. Uzgaidi minūti! Es uzrakstīšu viņai vēstuli mūsu valodā! Tad viņa tev noteikti ticēs!

Es nevarēju atteikt gādīgo Dimanta pūķa ēnu un pacietīgi darīju visu, ko man lika. Turklāt tas bija manās interesēs. Šī iemesla dēļ es tiku pie smaragda pūķa tikai vakarā un priecājos par jaunumiem. Viņi nelaida mani mājās, atstājot mani līdz rītam.

– Ļaujiet viņai to pārdomāt un pietrūkst! — Marina pārliecināja. — Mēs, meitenes no Zemes, kaut ko novērtējam tikai tad, ja to pazaudējam. Viņai noderēs garlaicīgi kaut vai uz īsu brīdi.

Viņa maigi paskatījās uz savu vīru.

— Un, ja es būtu tavā vietā, es ne mirkli neatlaistu savu Ēnu, bet… Ko es varu darīt? Jāņem vērā arī viņu intereses, lai cik skumji tas nebūtu.

Smaragda pūķis nekavējoties saņēma pļauku pa plaukstas locītavu no savas sievas.

"Mani kaut kas traucē," es stāstīju draugiem.

Patiešām, no brīža, kad es pamodos, mani mocīja nemiers, ko es centos ignorēt.

"Tu vienkārši uztraucies, ka atstājāt viņu vienu." Tas ir normāli, it īpaši sākumā. Jūsu savienojums tik tikko ir nodibināts, un pūķis pieprasa būt tuvu.

Frosts patiešām prasīja, mazgājot mani ar neapmierinātības viļņiem.

— Atgriezies un kompensē zaudēto laiku. Es domāju, ka tava Ēna būs tikai laimīga. — Marina piemiedza aci un jautāja: “Vai tu vari ar viņu parunāt no attāluma?” "Un viņa sev atbildēja: "Lai gan nē." Ir pārāk agrs. Kad mēs to pirmo reizi dabūjām ārā? — Viņa paskatījās uz savu vīru. — Pēc mēneša? Nē, vēl vēlāk.

Mēs atkal sākām runāt, un es atkal nomodos vēlu, bet, tiklīdz pamodos, es gatavojos doties atpakaļ.