Pūķa ēna. Princese

Pieņēmusi lēmumu, es pat nopriecājos, ka mūsu šķiršanās ar manu līdzzinātāju jau ir notikusi. Man pret viņu bija ļoti divdomīgas jūtas. Pēdējā laikā mūsu attiecības ir pasliktinājušās. Ilsana neatlaidīgi nomelnoja draklordu, un tas mani saniknoja. Precīzāk, es domāju, ka viņa mēģina viņu nomelnot, bet varbūt viņa nav tik kļūdījusies? Finbar Frost bija nežēlīgs pret tiem, kurus viņš klasificēja kā nirfeates. Man bija žēl, ka es neklausījos un ļāvu sev iemīlēties šajā cilvēkā. Tad tagad tik ļoti nesāpētu…

Pār maniem vaigiem sāka plūst nelūgtās asaras, kuras biju aizturējusi visu rītu. Jā, Finbārs lieliski izlikās iemīlējies, dāvināja dāvanas, teica tādus vārdus un pat nopirka man krāsas, meklējot atzinību, un tas viss sava zobena dēļ. Un, kad tas viss nedarbojās, viņš nolēma mani vienkārši iebiedēt. Bet kas būtu noticis, ja es viņam uzreiz būtu iedevis zobenu? Vai jūs tagad sēdētu “aukstā kamerā” vai būrī laukumā? Vai arī viņa būtu pilnīgi mirusi?

Manā dvēselē rosījās šaubu tārps. Manā galvā ienāca visi maiguma brīži, kas bija starp mums. Izskats, vārdi… Drakloda nežēlība mūsu pēdējā tikšanās reizē to visu izsvītroja. Es nevaru būt kopā ar viņu, zinot, ka viņš uz to ir spējīgs. Viņš teica, ka esmu viņa Ēna, ka esmu vajadzīga, ka esmu svarīga Kirfarongas un pasaules glābšanai. Bet kur ir patiesība?

Asaras plūda brīvi. Bet es ticēju, ka varu būt laimīga. Ka man būtu izvēle aiziet vai palikt. Bet pavisam aizmirsu, ka viņš nemaz nav cilvēks, bet gan pūķis…

— Bezsirds ķirzaka! — viņa skaļi zvērēja un nošņāca.

Varbūt draklords tiešām nav ļauns, taču viņš mani neuztvēra kā cilvēku, bet jau no paša sākuma viņam bija aizdomas par nirfeat. Tāpēc viņš ielaida viņu savā pilī un izdomāja visus šos melus, meklējot Ēnu, lai maldinātu un ievilinātu viņu lamatās. Viena lieta ir neskaidra: kā viņš zināja, ka man ir zobens? Kāpēc tu par to esi tik pārliecināts? Un labi, ka neatzinos. Tad viņš būtu paņēmis Atvēsinošo, un man nebūtu atlicis cerības. Draklords ir nežēlīgs pret Nirfeats. Ko tas bija vērts Ilsanam, kurš sēdēja būrī, lai visi ņirgātos! Vai to viņi dara dzīvam cilvēkam? Vai viņi spīdzina pirms nāvessoda izpildes?

"Es varēju uzreiz uzminēt, kā tas viss beigsies!" — nomurmināju un noslaucīju asaras, aizliedzot sev turpmāk raudāt.

Es atgriezīšos mājās un aizmirsīšu Kirfarongu un draklordu kā sliktu sapni. Vai arī es palūgšu zobenu, lai palīdzētu man aizmirst. Ceru, ka viņš arī to spēs…

Iegrimis emociju bezdibenī, pat nepamanīju, kā bullis mani atveda uz zālīšu būdiņu. Ceļojums izvērtās pārsteidzoši mierīgs. Es pat nevarēju noticēt, ka viss izdevās, un man nebija jāizvairās no dzīšanas vai jāmaina plāni.

— Paldies, Tiska! Tu, mani izglābi! “Es apskāvu pinkaino vērsi, noskūpstīju viņa lielo, slapjo degunu, un tad piesēju viņu pie gariem grožiem tajā pašā vietā.

Nav labi, ja viņš kaut kur aiziet un apmaldās. Tad Kafiza vecmāmiņa paliks bez uzticīga drauga un transporta. Izstiepusi ķermeni, kas bija stīvs no ilgas izjādes zirga mugurā, viņa nometa no galvas dziļo kapuci un atritināja šalli. Mani šeit tik un tā neviens neredzēs. Pēdējo reizi skatoties apkārt majestātiskajos kalnos, kurus īsti izpētīt nebiju paspējis, sajutu mokoša sajūta. Bez šaubām, daļa no manas sirds uz visiem laikiem paliks šeit…

Lai vairs nedomātu par draglordu, viņa steidzās uz būdu, bet apstājās durvju priekšā un nez kāpēc pieklauvēja. Neviens man neatbildēja, un es pavilku durvis pret sevi. Tas izrādījās iekšā tukšs, tāpat kā manā pēdējā vizītē. Zem griestiem vēl kaltēja zālītes, kuras, šķiet, kļuva tikai lielākas. Pie sienas bija lāde, un gulta bija glīti noklāta ar raibu gultas pārklāju. Vieta, kur sākās mans apzinātais ceļojums pa šīm zemēm, mani sirsnīgi sveica. Uzskatot to par labu zīmi, viņa sev pavēlēja:

— Ir laiks!

Uzkāpusi gultā, viņa sāka izmisīgi rakņāties pa baļķi, meklējot zobenu, taču viņas roka turpināja atsities pret raupju koku. Es iedūru šķembu pirkstā un iedūru seju sausu augu ķekaros, kas ielīda man mutē un degunā. Man bija cieši jāsarauj acis, lai neizrautu acis. Man šķita, ka zobena vairs šeit nav. Ka viņa trūkst, un es jutu vieglu paniku, bet tad piecēlos uz pirkstgaliem un paskatījos mazliet tālāk. Beidzot pirksti atsitās pret kaut ko metālisku! Izrādās, es nedaudz aizmirsu, kur tieši uz sijas novietoju zobenu.

Piekāpjoties gultai tuvāk, viņa aptaustīja rokturi un pavilka, bet Atvēsinošais likās kaut ko aizķēris un negribēja padoties. Lai gan skaidrs, kāpēc, pāri sijai tika mestas jaunas virves, uz kurām tika žāvētas veselas dažu ziedu slotas. Tie bija apjomīgi un diezgan smagi, tāpēc cieši piespieda Cooling.

Es pievilku stiprāk, sākumā zobens pretojās, un tad pēkšņi tas noslīdēja no stara, un es, zaudējot līdzsvaru, instinktīvi soļoju uz priekšu. Zem manas kājas nebija atbalsta. Es kliedzu un pamāju ar rokām. Asmens kaut kam pieskārās, un no augšas krita kaltēti ziedi, piepildot būdu ar asiem augu aromātiem. Atvēsinošais izslīdēja man no rokas un grabēja pa dēļu grīdu…

Mans kritiens beidzās nedaudz agrāk — … dralorda rokās!