Pūķa ēna. Princese

"Es došos uz Kafizas būdu, bet neesmu pārliecināts, ka pats atradīšu ceļu," es šaubījos.

“Kafiza vecmāmiņa ir slima un atpūšas pie mums. Bet šeit ir viņas Tishka. Tu ar to brauksi. Vērsis pats uzskrien kalnā, viņam nepatīk galvaspilsēta. Un, ja kāds tevi pamanīs, tad nolems, ka tā bija vecmāmiņa, kas gāja pirkt zālītes. Parasta lieta. Vienkārši… Njēra, lūdzu, nedaudz paslīd. — Kirjana pievērsās Ilsanai. — Es varu tev piedāvāt ķīpu. Tishka ir spēcīgs, viņš var viegli aizvilkt divus cilvēkus. Pilsētā nāksies paciest nelielas neērtības, bet kalnos izkāpsiet no somas un dosieties kājām.

"Neuztraucieties par mani, es neiešu ar Amiru," Ilsana negaidīti atteica. "Es novērsīšu apsargu uzmanību, sajaukšu pēdas un panākšu tevi nedaudz vēlāk." Gaidi mani kalna pakājē. Kur ceļš pagriežas. Uzkāpiet to nedaudz augstāk un paslēpieties biezokņos, bet neaizmirstiet piesiet vērsi, lai viņš neaizietu bez jums. Pasteidzies! Kad tiek atklāts jūsu zaudējums, jums jāatrodas pēc iespējas tālāk.

"Ja kāds jums kaut ko jautā, vienkārši neatbildi, ieguva." Vecmāmiņai Kafizai ir grūts raksturs. Neviens nebūs pārsteigts, ja nesasveicināsi vai pat nezvērēsi,” Kirjana mani pamācīja.

— Sapratu. Liels paldies, mīļā. Es nekad to neaizmirsīšu. — es apskāvu laipno meiteni.

Kamēr Kirjana izveda Tišku, mēs ar līdzdalībnieku palikām divatā.

— Ilsana, varbūt tas joprojām ir ķīpā? — es ieteicu, nez kāpēc noraizējusies.

— Viss būs labi. — Līdzzinātājs uzmundrinoši pasmaidīja.

Pēkšņi sapratu, ka šī atkal ir tā pati Ilsana, ar kuru bijām tikušies, un tas man pat lika justies atvieglotam, bet es domāju, ka tomēr ir vērts viņu brīdināt:

— Ilsana, tavas acis atkal tādas pašas…

— Maģija bija vāja, efekts rimās. Esmu viņu jau pārāk ilgi atbalstījusi, bet vairs nevaru. Un mums viņš vairs nav vajadzīgs, mēs tik un tā aizbrauksim.

"Un tā ir taisnība," es piekritu.

Kirjana atgriezās, un Ilsana viņu uzrunāja:

— Vai es varu aiziet uz tualeti? Saprotu, ka nav īstais laiks, bet citādi tālu neskriešu. "Viņa uzmeta apmulsušu seju.

— Ejam, es tevi satikšu! — Kirjana viņai zinoši uzsmaidīja. — Amira, vai vari pagaidīt?

— Noteikti!

Kirjana gandrīz nekavējoties atgriezās. Piegājusi man klāt, viņa pasniedza man medaljonu uz sudraba ķēdes un čukstēja:

"Amira, pieņem šo dāvanu," viņa mani vienkārši uzrunāja, kamēr bijām vieni. “Es saņēmu šo lietu no savas vecvecmāmiņas. Viņa bija k'ha-ter. Tas nav tikai medaljons. Šis ir sens artefakts. Tas var nogādāt īpašnieku drošībā. Pēc tam notika karš ar Nirfeats, un K'ha-ter tos nēsāja sev līdzi, lai izvairītos no bezcerīgas situācijas. Tikai nerādiet to nevienam. Pat Ilzāne,” viņa pazemināja balsi līdz tikko dzirdamai.

— Es to nevaru pieņemt! — Es pakratīju galvu.

Es negribēju atņemt Kirjanai tik vērtīgu lietu. Diez vai tas man noderēs, es nolaidīšos.

"Mans pienākums ir palīdzēt Pūķa ēnai." Kas zina, kur jūs varētu gaidīt jūsu ienaidnieki? Lūdzu, neatsaki! Es sev nepiedošu, ja kaut kas notiks.

— Tad labi. Ja nevajadzēs, atdošu jums, un, ja kaut kādu iemeslu dēļ nevarēšu to izdarīt personīgi, atstāšu Kafizas būdā — galda atvilktnē — šo jautājumu atrisināju visvienkāršākajā veidā. — Un… Kirjana, liels paldies!

Es apliku dāvanu ap kaklu un paslēpu zem drēbēm. Mēs ar Kirjanu atkal apskāvāmies.

— Tagad ejam ātri! "Meitene mani izveda pa sētas durvīm.

Aiz aptiekas atradās neliels mājīgs pagalms, ko ieskauj ažūra kalts dzelzs žogs. Ārā puķu dobēs auga krāsaini ziedi. Vārti veda uz dzīvojamo ielu paralēli iepirkšanās rajonam. Pēc minūtes, uzmanīgi saliecies, es to uzsitu augšā, vadot Tišku.

Bet tas nebija ilgi. Vērsis steidzās, un drīz vien viņš mani vilka līdzi pavadā, un es tik tikko varēju sekot līdzi. Tas izskatījās, maigi izsakoties, dīvaini. Diez vai vecene bija spējīga kā jautra kaza lēkāt augšup pa nogāzi, lai gan no divpavedienu Kafizas ko tādu nevarēja sagaidīt. Bet tikko sāku aizrīties, bet ar fizisko veselību viss kārtībā. Bet vēl nedaudz, un man būs jāvelk groži.

Tāpēc es pieliku pūles un panācu bulli. Satvērusi viņa garo kažokādu, viņa uzkāpa viņam uz muguras. Tas nesanāca pārāk eleganti, bet nu labi!

Vērsis, kuram vairs nebija enkura, gāja jautrāk, un es iekārtojos ērti un būtu izbaudījis braucienu, ja vien nebūtu gaidījis dzenāšanu. Tas bija satraucoši un lika man šad un tad atskatīties.

Mēs jau bijām sasnieguši pilsētas robežu, bullis rikšoja pa līkumotu ceļu starp būdām un būdām, bet aizsargu pulks mums aiz muguras nekad neparādījās. Ilsanai droši vien izdevās apmānīt apsargus, bet kas ar viņu notika?

Kad bullis sasniedza redzamo vietu, par kuru runāja līdzdalībnieks, es neapstājos. Man bija svarīgāk tikt pie būdas pēc iespējas ātrāk. Ja zobens patiešām piepilda vēlmes, es varu nosūtīt Ilsanu uz Bērštonu, netērējot laiku paskaidrojumiem.