Pūķa ēna. Princese

— Nyera Amira, iesim ātri. Pūķu kungs vakar aizlidoja, un es neuzdrošinājos viņam nepaklausīt. Atvainojiet. Lūk, es tev atnesu zābakus un apmetni. "Viņš man pasniedza mantu kaudzi.

Es joprojām necietu no aukstuma, bet es to nereklamēju. Viņa tikai pateicās sekretārei un, uzvilkusi kurpes, uzmeta pār pleciem lielu siltu lakatu.

— Paldies par kamzoli, Sever. Ja tas nebūtu viņa, es droši vien būtu miris,” es pateicos sekretārei, nošņācot.

Izlikties par saaukstēšanos nemaksāja neko. Viņa acis bija pietūkušas no raudāšanas, viņa seja bija sarkana, un viņa rokas bija ledainas uz tausti.

— Kā ar Ilsānu? — uzmanīgi jautāju.

Pēkšņi līdzdalībnieku piemeklēja tāds pats liktenis.

"Viņa joprojām atrodas savās istabās." Par viņu nebija nekādu rīkojumu.

— Paldies, Sever. Kā ar mani?

— Jūs varat brīvi darīt visu, ko vēlaties. Nekas cits netika teikts.

Es pamāju ar galvu, saprotot, kādu iespēju šis vīrietis man dod. Es nezinu, kāpēc viņš ir tik laipns pret mani, bet es nedomāju tagad uzzināt. Mana intuīcija man teica, ka man pietrūkst laika.

Ignorējot apsargus, es pieklauvēju pie Ilsanas durvīm.

— Var?

Līdzzinātājs mani vēsi sveicināja.

— Amira? Kur tu biji visu dienu? Vai atkal izklaidējies ar Draklordu?

Es šņukstēju, iecirtu nagus plaukstās un negaidīti atkal izplūdu asarās.

— Amira, kas noticis? Vai viņš tevi aizvainoja? “Ilsana steidzās man pretī.

— Tev bija taisnība! Draklords dabūja to, ko gribēja, un tagad… Tagad viņš pieprasa atteikties no zobena. Viņš mani sauca par Nirfeat, vai varat iedomāties?

— Kāds murgs! “Līdzdalībnieks mani apskāva. — Kādas šausmas, Amira. Mums steidzami jābēg. Tagad! Galvenais ir tikt pie zobena, un no turienes līdz Bērštonam. Pēc tam Draklords mūs vairs neatradīs.

Viņas priekšlikums man šķita saprātīgs, tikai es nebraucu uz Bērštonu, bet gan mājās — uz Zemi

Apsargi joprojām dežurēja mūsu kamerās. Es lūdzu piezvanīt sekretāram, un viņam nebija ilgi jāgaida.

— Ziemeļi, man ir kāds labvēlība jums pajautāt. Vai jūs varētu pavadīt Ilsānu un mani uz aptieku? Man ar Kirjanu jāapspriež ārstniecības augu katalogs un jāparāda skices.

Sekretāre paskatījās uz mani ar sapratni un atbildēja:

— Protams, nyera Shadow. Kā vēlies. Vai jūs vēlētos iziet ārā tagad, vai jūs vēlētos vispirms paēst brokastis?

"Mēs ēdīsim pilsētā," Ilsana steidzīgi atbildēja manā vietā.

Nebija laika vilcināties. Katra izniekota sekunde varēja pārvērsties jaunā murgā, un es devos uz savu istabu, lai sagatavotos bēgšanai. Istabā valdīja haoss. Dzīvojamā istabā viss bija apgriezts otrādi, un no pūķa, kas tik mīļi uzgleznots uz audekla, palika tikai lūžņi. Tomēr tas nav žēl! Tur viņš pieder!

Gandrīz uzreiz parādījās Ilsana Severa pavadībā, un man bija jāsteidzas.

— Zieds? — ES zvanīju. — Zieds! Zieds!

Es negribēju pamest kaķēnu. Vajadzēja viņam vismaz izskaidrot situāciju. Taču šķita, ka kaķa nav ģērbtuvē, un atliek vien cerēt, ka viņš ir izbēdzis no dralorda dusmām un kaut kur paslēpies. Kaut kur ne šeit…

Es paskatījos uz logu, kura vērtne bija cieši aizvērta, un, atcerējusies mūsu vienošanos, atvēru to vēlreiz. Es ceru, ka Cvetik atgriezīsies, redzēs, kas šeit notika, un visu sapratīs.

Pārsteidzīgi saģērbos, domājot, vai ņemt līdzi siltas drēbes, vai man tās nemaz nav vajadzīgas?

— Amira? — Ilsana man nepacietīgi uzsauca.

— ES nāku! — es atbildēju, neizkustoties no savas vietas.

Viņa piegāja klāt un pagrieza molbertu. Viņa ar riebumu paskatījās uz kailo jātnieci, nožēlodama, ka to uzzīmējusi. Viņa norāva zīmējumu un dusmīgi nometa to uz grīdas. Viņa gribēja samīdīt zem kājām un iznīcināt, bet durvīs parādījās līdzdalībnieks.

— Amira, nāc ātri, pirms ziemeļi pārdomā. Viņš ir briesmīgs gļēvulis! — viņa čukstus pļāpāja.

Ziemeļi mums palīdzēja, riskējot un riskējot, mēs negribējām viņu atmaskot. Bet, ja viņš mūs neizvedīs no pils tieši tagad, kamēr draklords ir prom, Niisara ir pie gultas un pat Bērs Kulstons ir aizņemts ar viņas pieskatīšanu, tad mēs nemaz nevarēsim aizbēgt. Ar naidu skatoties uz audeklu, es steidzos uz izeju.

Tikām ārā no pils bez problēmām. Šķiet, ka mana nakšņošana “aukstumā” tika turēta visstingrākajā pārliecībā. Cilvēki mani sveicināja, paklanījās un vēlēja veselību. Es atbildēju ar pateicību un garīgi lūdzu, lai neviens mūs neapturētu.

Tikai šoreiz karieti pavadīja vesela sargu grupa — visi zirga mugurā. Visu ceļu līdz Šarotei es ļoti kratījos. Likās, ka mums tūlīt tiks pavēlēts apgriezties.

"Niers, es atnesu brokastis un zāļu tēju." Pievienoti nomierinoši augi. Es nezinu kā jums, bet es dzeršu. — Ziemeļi mums nedroši uzsmaidīja.

Viņš ielēja sev karstu, aromātisku šķidrumu no pudeles, kas ietīts vilnā, un es pamanīju, cik ļoti viņam trīc rokas. Patīkamā garšaugu smarža piepildīja vietu karietē.

"Sver, lūdzu, apsmidziniet arī mani," es jautāju.

Puisis vāji pasmaidīja. Šķita, ka viņš balansēja uz ģīboņa robežas no šausmām. Viņš baidījās un joprojām man palīdzēja, nododot virskungu un riskējot ar savu dzīvību.