Pūķa ēna. Princese

Ar abām rokām turot metāla krūzi ar ādas sloksni, mēs malkojām pikanto dzērienu, un mūsu dvēsele patiešām kļuva siltāka un vieglāka. Pat Ilsana vairs nešķita tik bāla, tikai viņas acis drudžaini mirdzēja, liecinot par ārkārtīgu sajūsmu.

"Es nevaru dabūt ne gabalu savā kaklā, bet man šķita, ka tu esi izsalcis."

Sekretāre atkal pastiepa roku grozā un izvilka aukstās gaļas un siera sviestmaizes uz grauzdētas maizes. Un arī bļoda ar sasmalcinātiem dārzeņiem. Atcerējos, ka man patīk tā ēst. Nevēlēdamies viņu apbēdināt, paņēmu vienu sviestmaizi. Viņa iekoda, košļāja un norija spēcīgi, gandrīz nejūtot garšu.

— Kā tu tagad vari ēst? — vaicāja līdzdalībnieks.

— Es nevaru, bet man ir. Neesmu ēdusi kopš vakardienas rīta un nezinu, kad man atkal būs jāēd.

Vēders pēkšņi satricināja, laimīgi pieņemot ēdienu, un tad sviestmaize aizgāja ar blīkšķi. Es apēdu veselus divus. Ilsans izmantoja vienu, piekrītot maniem argumentiem. Severs neko nevarēja ēst, viņš tikai malkoja buljonu no savas krūzes.

Kad nonācām līdz aptiekai, kopā ar mums iekšā ienāca divi apsargi, pārējie sargāja ārā. Mēs ar Ilsanu zagšus saskatījāmies viena uz otru. Kamēr viņi bija šeit, mēs diez vai varētu aizbēgt. To saprata arī Bālais Ziemeļs, taču, ieraugot Kirjanu aiz letes, viņš likās pilnīgi bez vārdiem, par visu aizmirsis.

— Nyera, Amira! Es ļoti priecājos jūs redzēt! “No letes mums pretī iznāca farmaceita mazmeita.

Viņa man paklanījās un tad sarauca pieri, redzot zilumu manā vaiga kaulā, taču klusēja, skatīdamies sānis uz stingrajiem kolēģiem, kas mūs pavadīja.

"Sveika, Siera," sekretārs kautrīgi sveicināja, nenovēršot entuziasma pilno skatienu no Kirjanas, un pat pārstāja trīcēt.

— Kirjana, man tev kaut kas jāparāda. Lieta ir steidzama.

— PAR! Ja tā, tad ejam! — Meitene mūs uzaicināja blakus istabā.

Apsargi gribēja mums sekot.

— Mēs nepaliksim ilgi. Paliec šeit, lūdzu, pietiks ar ziemeļiem,” es nobloķēju viņiem ceļu.

Sekretāre mani atbalstīja, un apsargi, mums par laimi, nestrīdējās. Šķiet, ka viņi arī neko nezināja par manu konfliktu ar draklordu. Kad iegājām istabā, kas atradās blakus aptiekai, es nepukstēju un teicu:

— Kirjana, man vajadzīga tava palīdzība. Dzīvības un nāves jautājums!

— Noteikti! Jebkas priekš pūķa ēnas! — meitene atsaucīgi atbildēja un kaut kā sarāvās. — Kas ar tevi notika?

Viņa pastiepa roku, un es jutu siltumu, kas plūst no dziednieka pirkstiem, un es uzreiz sajutu atvieglojumu. Viņa izārstēja manu zilumu.

"Draklord, viņš…" es vilcinājos, nezinādama, kā to pateikt, lai Kirjans man neticētu.

Kirfarongas iedzīvotāji patiesi tic, ka Finbārs Frosts ir laipnākais un godīgākais valdnieks, un es grasījos viņu apsūdzēt šausmīgās lietās.

Ziemeļi izglāba situāciju.

— Siera Kirjana, valstiski svarīga lieta. Draklords lidoja uz Drakendortu darba darīšanās, un viņa prombūtnes laikā pilī tika atklāts diversants. Mēs to vēl neesam izdomājuši, bet Pūķa ēna ir apdraudēta. Viņai uzbruka jau aizvakar vakarā, par laimi, dralords ieradās laicīgi un palīdzēja. Tagad situācija ir daudz sliktāka. Ikviens var būt nirpeatoms. Pat tie sargi, kas gaida ārā, — viņš piebilda, noklusēdams balsi. Bez draklora mēs to nevaram saprast.

— Kāds murgs! Tātad, kas mums jādara? — Kirjana noelsās.

"Kā draklorda sekretāre es nolēmu paslēpt Njēru Ēnu, bet man viss jādara tā, it kā viņa aizbēgtu pati." Tas ir nepieciešams, lai neviens nesaprastu, kur to meklēt.

"Es domāju, ka Kafisas būda derēs." Nodevēji par to nenojauš, un es varu gaidīt drakloda atgriešanos,” es viņa meliem pievienoju mazliet savu.

Turklāt man patiešām vajadzēja būt šajā būdā.

24. nodaļa. Varēju jau nojaust, kā tas viss beigsies!

Dažu minūšu laikā mēs izstrādājām visu īpašu operāciju.

— Jārūpējas, lai ziemeļi ne par ko netiek turēti aizdomās! — es uzstāju.

"Vienkārši iesit man pa galvu, un ar to viss beigsies." Tikai ne pārāk daudz sāpju…” sekretārs ierosināja, bet, pirms viņš paguva runāt, viņam uz galvas uzkrita papīra atsvars.

— Ilsana! — pārsteigta iekliedzos.

— Kas? — līdzzinātājs izaicinoši atbildēja, turēdams pie sekretāres ļenganās ķermeņa un noguldījis uz grīdas.

Mēs ar Kirjanu palūkojāmies uz izeju un tad metāmies uz bezsamaņā esošajiem ziemeļiem.

— Ja tu viņu nogalinātu? Viņš asiņo! — es biju sašutis.

Man nepatika līdzzinātāja patvaļa.

— Dzīvs! — Kirjana noteica, noraidoši paskatoties uz Ilsana sānis. "Bet būtu labāk, ja es to darītu." Viņš nemaz nebūtu cietis.

— Visam vajadzētu izskatīties ticami, vai arī gribi, lai tevi tur aizdomās? Un tāpēc jums ar to nav nekāda sakara. Jūtieties brīvi mest visu man virsū. — Līdzzinātājs atkal paskatījās uz izeju, kur gaidīja apsargi. Viņi var ierasties šeit jebkurā brīdī: "Amira, ir pienācis laiks mums doties prom." Vai šeit ir cita izeja? "Viņa jautājoši paskatījās uz Kirjanu.

Viņa pamāja ar galvu un brīdi padomāja, tad ienira skapī un atgriezās ar lupatu kaudzi.

— Lūk, nyera, uzvelc!

Viņa man pasniedza vecu kleitu un melnu vilnas šalli. Viņa man palīdzēja ietīties šajā visā pār manām drēbēm.