Pusnakts akademija. Dzimis pusnakti

"Aletra, es vel neesmu piekritis vinu uznemt." Jus vienmer esat bijis neciesami spitigs savos nodomos un lemumos! – akademijas vaditajs bija sasutis ar man neizskaidrojamo apbrinu. – Labi, es panemsu tavu meitu. Bet tikai aiz cienas pret manu nelaika draugu. Tava mate bija briniskigs cilveks un nekad man nepiedotu, ja es vinas mazmeitu atstatu grutibas. Piezimes? Ko jus gatavojaties darit talak?

Mani burtiski plosija neparvaramas emocijas. Tie sagazas ka auksts udens, rapjoties zem manam drebem ar dzelonainam adatam, kas lika manai adai neizturami apdegt. Gribeju dzirdet mammas planus. Ja, man vini vienkarsi bija jazina! Ne jau miera labad: raizes mani parnems tik un ta, jo es jau zinu, ka vina tiks gala ar musu vajataju.

Man bija jauzklausa vinas plani, lai es varetu vinu atrast, ja kaut kas notiks.

Ja, dala jau ir pienemusi, ka uz kadu laiku paliksu saja tumsaja akademija, jo mamma tiesam ir spitiga un spitiga. Ja vina jau ir kaut ko izlemusi, tad ta.

Bet otra dala!

Es vel nezinaju, ka, bet es grasijos pamest so biedejoso divaino cietumu par katru cenu. Kadas bija tavas mates spejas? Vai vinai tas vispar bija? Un kurs tad bija tas, kurs mus vajaja visus sos gadus? Trakie zinatnieki, kas skatas uz supervaroni? Vai esat nolemis santazet vinu, lai izpilditu katru vina kaprize, palidzot vinam darit launu?

Katra jauna ideja skita trakaka par ieprieksejo. Zinaju, ka vienkarsi paliksu traka, ja paliksu seit bez jebkadas iniciativas, gaidot zinas no mammas. Jo realaja pasaule supervaroni nebija nemirstigi.

– Ko tu darisi ar Mednieku? – Pelisejas kundze nosverti, pat nejausi jautaja.

Un es sapratu, ka savu emociju del esmu atkal palaidusi garam dalu no sarunas. Noguris. Es jau biju parak noguris, un mans koncentracijas limenis turpinaja lekt, laujot man tagad dzirdet tikai fragmentus.

Laikam soreiz neiztiksu ar divu stundu miegu.

Mammas balss tagad skita sausmigi tala:

– Es vinu aizvedisu pec iespejas talak un…

– Atvainojiet, vai jus esat seit redzejusi baltu zirnekli? – gaitena klusuma ielauzas man nepazistama balss.

Pagriezusies, es ieraudziju izskatigu puisi apmeram tada pasa vecuma divu solu attaluma no manis. Vins pieklajigi pasmaidija, skatoties uz mani. Acimredzot vins gaidija atbildi, bet atbildes joprojam nebija, jo es praktiski lidinajos, skatienu piekerusi vina sejai.

Tas izradijas celi bals. Tiesi cels, nevis ka cilvekam ar hronisku miega trukumu, kur melni loki zem acim aiznem lielako sejas dalu.

Kartigs trissturveida zods, nedaudz izvirzits uz prieksu. Izteiksmigas, skaidri izteiktas lupas, liels deguns un asi vaigu kauli. Tumsi zalas acis skita neticamas, valdzinosas, ka smaragdi liesmas atspulga.

Dzils, dveselisks skatiens.

Vina sarms nojauca visas barjeras. Katra sejas dala atseviski nekad nevienu nebutu padarijusi skaistu, tacu vina visa si bagatiba bija apvienota parsteidzosi harmoniski. Pat vina nedaudz garakie tumsie mati bija pilnigi ikdieniski kemmeti atpakal. It ka pec cetru stundu veidosanas sesijas skaistumkopsanas salona, lai reklametu jaunu sampunu.

Vina smaids kluva mazliet plataks. Uz vaigiem paradijas izteiksmigas bedrites.

Apjukusi es paskatijos uz leju un beidzot pamaniju vina formu. Melnas pielagotas bikses, melns brunurupucis un bordo jaka mieriga, dzila toni. Uz pedejiem bija izsuta Midnighter Academy zelta emblema: smails meness un siksparna ena ar izplestiem sparniem.

"Zirneklis," puisis pieklajigi atgadinaja. – Pukains, bailigs, balts, atri skrien.

Izdzirdot studenta mekletas butnes ipasibas, es it ka pamodos un uzreiz kluva auksti. Acimredzot sis pukains puisis bija sis brunetes majdzivnieks, un es…

– Bez nozelas. "Es neredzeju," es atbildeju, viegli stostidamies, jutot, cik nodevigi mani vaigi kluva sarkani no kauna.

Vairak par visu es ienidu melosanu. Es jutos sausmigi neerti, neveikli, un manas acis ta vien gribeja virzities uz logu, lai parbauditu, vai daudzkajainais radijums nav aizrapojis. Ko darit, ja strupcelu joprojam varetu glabt?

Vina velreiz paskatijas uz puisi. Tagad vins divaini paskatijas uz mani. Mana sirds puksteja ar triskarsu speku. Vai tiesam vins tik atri un viegli saprata manu maldinasanu?

–Tu esi jauns? – vins peksni diezgan mierigi jautaja.

Tikko no maniem pleciem tika nonemts smagums. Bet tad gandriz nokrita akmens, jo man nebija laika atbildet. Manas toposas domas partrauca skals klauvejiens…

Ara pa logu.

Mes abi pagriezamies pret skanu it ka pec majiena. Aiz stikla, uz plata metaliska nokrasa, nikns gaismatains virietis, ka tukstos savvalas bisu, sedeja plaukstas, gerbies melna sporta terpa ar akademijas emblemu uz jakas. Vina seja skita pat balaka neka brunetes, un vina vaibsti asaki.