Pusnakts akademija. Dzimis pusnakti

–Vai es esmu dusmigs? Ja, esmu nikns. Mamma mani seit atstaja, un vina nonaca elle.

"Vinai, iespejams, tam bija iemesli." Esmu parliecinats, ka, ja vina varetu, vina tevi seit nepamestu.

Atkal pievilcis mani sev klat, vins peksni riteja man lidzi. Tagad es guleju uz zales, kas mani samulsinaja un samulsinaja, jo vina seja atkal bija nepienemami tuvu, un vins karajas par mani, atbalstot kermena svaru rokas.

– Tu vinu pat nepazisti! – es biju sasutusi, plosidamies zem vina.

Lai atbrivotos, vinam nacas apgriezties uz saniem un ar pulem no spitibas noraut vienu roku no zemes. Tas bija vienigais veids, ka es vareju aizripot un piecelties kajas.

Pec tam students piecelas.

– Vai mes varam dabut kapnes? Vai augstas kapnes?

Uzmanigi apslapet nez no kurienes radusos mulsumu, verigak aplukoju apkartejo apkartni. Mekleju starp puku dobem, zali, soliem un krumiem kaut ko, ko varetu izmantot, lai izveidotu pacelsanas torni. Solini sim nolukam nebija piemeroti: to metala kajas bija iestradatas celinos.

– Loti maz ticams. Un pat ja akademija kaut ko lidzigu var atrast, neviens jums neko nedos. Ejam, es tevi aizvedisu uz kopmitni. Lidz vakarinam vel ir nedaudz laika, lai iekartotos jaunaja vieta.

– Nirel… Tas ir tavs vards, vai ne? – katram gadijumam noskaidroju un, sanemusi parliecinatu majienu, turpinaju: – Nirel, tev jaiet iekartoties. Un man ir jasanem caurlaide. Kur es to varu dabut?

– Tikai ar pirmkursnieku kuratoru. Un sim nolukam jums jadodas uz hosteli.

Vina lupas paradijas izsmejoss smaids. Un ta es sapratu ta butibu. Lai iegutu piespeli, man joprojam ir jadara tas, ko es tikko centos izvairities.

"Esmu parliecinats, ka jums seit patiks," vins mikstinaja, radot, lai es dodos uz prieksu.

– Bet ne es.

Apstaigajot vinu plasa loka, es ar neatkarigu gaisu devos uz akademijai tuvako divstavu eku. Ta ari celta no peleka akmens. Zem naksnigajam debesim skita tumss un drums.

"Pirmkursnieka eka ir otra puse," vini man pieklajigi pazinoja, bet es tiesi jutu, ka puisis taja bridi smejas.

Man personigi nebija smiekli. Laiks neatgriezeniski izslideja caur pirkstiem, un, jo ilgak gajam pa takam gar soliniem un laternu stabiem, pakritot zem koku enam ar apjomigu lapotni, jo stipraka mani kluva parlieciba, ka nepaspesu laika.

Es nevaresu pietuvoties musu nomas automasinai, pirms mana mamma nav aizbraukusi.

–Tu ari esi pirmkursnieks? – jautaju, sanis skatidamas uz savu gidu.

Es jutos erti, ejot vinam blakus klusuma, bet mana iedzimta zinatkare nelava man kluset. Nirels bija ka tie, kurus skolas, kuras es macijos, sauca par “zelta zeniem”. Ideals izskats, idealas manieres un milzigs lepnums, kas saistits ar milzigu augstpratibu.

Ja siem puisiem vispar nebija smadzenu, vini bija neticami kaitinosi. Un, ja ar domu viss bija kartiba, tad tas instinktiva limeni izraisija bailes. Jo vini radija briniskigus manipulatorus.

Es vel nesapratu, kurs rieksts man ir.

– Pirmkursnieks? – students atturigi brinijas, izaicinosi pacelot labo uzaci. – Ne, es jau esmu tresaja. Lidz skolas beigsanai palikusi divarpus gadi.

– Un sis?

Noradot uz Zirneklcilveku, es spelejos ar uzacim.

– So? – Nirels jautaja, saraucis pieri. -Tu runa par Persiju? Vins ir ari tresaja vieta. Vins vienkarsi nevar samierinaties ar faktu, ka man ir labaka prieksnojautas davana neka vinam.

Izteiksmigajam lupam izskreja smiekli, un es ar gribasspeku piespiedu sevi paskatities vinam acis.

"Es domaju, ka nevaresu vinu atrast zirnekla forma."

– Atrodi… Tu speleji paslepes, vai ka?

Es biju sausmas. Vai tiesam te nav ko darit?

– Ta var teikt. Tikai teritorija nav ierobezota un nav noteikumu. Katram no mums ir spejas. Tapec mes tos parbaudijam.

– Piemeram, akuta redze vai dzirde? – es nejausi ierosinaju, censoties, lai mani neuzskatitu par parlieku ieinteresetu.

Puisis bridi padomaja.

– Teiksim ta: ko jus vispar zinat par Midnighters?

Ka jau solits, pa so laiku puisis mani bija pavadijis lidz pirmkursnieku ekai, bet es nesteidzos doties ieksa pelekaja divstavu eka.

Sapratu, ka skriet pie vartiem, cibinas caukst, vairs nav jegas. Tagad jarikojas ar vesu pratu, ar skaidri definetu planu. Si tehnika darbojas vislabak. Vismaz ar mammu.

Apsedies uz solina iepretim augstajam lievenim, nolemu uzzinat pec iespejas vairak informacijas. Turklat Nirels labprat atbildeja, neko neslepa un meginaja pievienot sikakas detalas, it ka skaidrotu bernam.

Berns nebiju, bet manas zinasanas raksturoja viens vienigs vards – niecigs. Es nevareju neko darit, lai manam sarunu biedram stasts butu vieglaks. Es nezinaju gandriz neko, kas patiesam, manuprat, butu svarigs.

Tikai sodien uzzinaju, ka cilveku acim ir apslepta teritorija. Pec neguletas uz cela pavaditas nakts, drudzaina rita, mainot masinas, un ne parak garsigam pusdienam estuve ar teiksmaino nosaukumu “Massacre”, mamma mani atveda uz pilsetas centralo biblioteku Ashwool.