RIETUMOS NO ĒDENES

-  Viņš ir samadars Harhavola. Viņš saka, ka viņu mastodonti bargajā ziemā krituši, un viņi paši tos apēduši, lai paliktu dzīvi. Tagad visa pārtika izbeigusies, un, sniegiem atgriežoties, viņiem jāiet bojā. Viņš esot dzirdējis, ka mums ir daudz ēdamā, un lūdz kādu kripatu.

-  Nē, - Herilaks atbildēja bez minstināšanās. Citi mednieki arī purināja gal­vas, un Harhavola kāpās atpakaļ, jo to viņš saprata. Pārlaidis skatienu pār noraidošajām sejām, viņš atkal vēra muti, tad saprata, ka nav vērts, noliecās pēc sava šķēpa un aizgriezās. Keriks uzsauca:

-  Pag! Nūasfār, saki viņam, lai paliek! Pajautā, cik viņa samadā mednieku!

-  Mums nav liekas pārtikas, - Herilaks iebilda. - Lai iet projām.

-   Es runāju kā margalus! Uzklausi mani! - Herilaks disciplinēti apklusa. - Pārtikas mums ir vairāk, nekā drīzumā iespējams apēst. Gan medījums, gan laupījums - maragiem atņemtie konservi. Prērijā medības būs raženas, un gaļas netrūks. Toties tur būs arī maragi, un, lai aizstāvētos, vajadzīgi lieli spēki. Jo vairāk mums būs mednieku, jo drošāki varam justies pret uzbrukumiem. Lai viņi pievienojas mums, vairojot mūsu šķēpus.

Herilaks, brīdi padomājis, piekrita.

-  Margalus runā prātīgi. Mednieku mums nebūs par daudz, jo dažiem jāstāv sardzē arī naktī. Es arī domāju - lai nāk kopā ar mums. Parunā ar viņu, Nūasfār, pastāsti, kas mums padomā un kādas briesmas gaida. Saki: ja viņa mednieki cīnās līdz ar mums, tad samadam visa kā būs gana.

Harhavola, to padzirdējis, izslējās un sita sev pie krūtīm. Nūasfāram pat nebi­ja jātulko viņa atbilde. Tani no kalnu viņas puses esot vareni mednieki un karotāji. Viņi nākšot.

Samadars pagriezās pret mežu un izkliedza komandu. Parādījās pulciņš tramīgu sieviešu ar bērniem. Visas bija izkāmējušas un nešaubīdamās pieņēma pasniegto ēdienu. Kad visi paēda, samadi atsāka gaitu un nesteidzīgi atstāja koku aizsegu.

Kamēr mastodontus vāca kopā blivā barā, Herilaks uzrunāja samadarus.

-  Tagad, kad esam vairāk, varam justies drošāki. Keriks var nākt ar mani priekšgalā, jo viņš ir margalus. Harhavola ar savējiem soļos no muguras, jo tur draudi ir mazāki un viņiem nav nāves nūju. Tiklīdz mednieki būs izkārtojušies, mēs varam iet.

Zāļainais klajums ar zemu pauguru vilnīšiem aizstiepās līdz pat apvārsnim. Šur tur rēgojās izkaisīti koku puduri, bet pārsvarā zemi sedza tikai zāle. Kaut kur tālu aulekšoja nenosakāmu dzīvnieku bars un drīz vien izzuda skatienam. Visa apkārtne šķita mānīgi rāma un sastingusi, bet Ulfadans zināja, ka tā vis nav: viņa pirksti čamdīja kaklā pakārto zobu, bet acis iztaustīja tuvāko apvidu. Visi med­nieki žņaudzīja šaujamos, juzdamies sveši un nepiederīgi šai vietai. Pat mastodonti, šķiet, sajuta spriedzi; viņi taurēja un svaidīja milzīgās galvas.

Kā tumši pleķi no lēzenas ielejas iznira attāli zvēri. Viņi naski tuvojās, un pēc īsa brīža jau varēja sadzirdēt soļu dipoņu. Bars tuvojās tanu pulkam. Herilaka uzsauciens lika mastodontiem apstāties. Mednieki steidzīgi savācās priekšā un sastājās ierindā, aizšķērsojot nezināmajām briesmām ceļu pie samadiem. Tagad skrejošos zvērus jau varēja sazīmēt: nepazīstami radijumi ar gariem kakliem un kājām. Pamanījuši tanus, vadoņi mainīja virzienu un putekļu mākoņa pavadībā lēkšoja paralēli mednieku virknei. No šā mākoņa iznira agresori.

Viņi bija vairāki. Milzīgi, svešādi zvēri, kas vajāja bēgošo ganāmpulku. Tie atklājās skatienam pilnīgi negaidīti. Tuvākais pamanīja mastodontus, skaļi iespiedzās, apcirtās un metās virsū.

Keriks bija jau pacēlis ieroci un atklāja uguni pret uzbrūkošo miesas blāķi - vēl, vēl un vēl… Nezvērs uzvijās gaisā, iegaudojās, gāzās lejup un novēlās zālē pie tanu kājām. Dzīvnieka izvelbtā acs stingi blenza uz Keriku. Agonijas mokās zvērs spēra ar nagaino kāju, mute iepletās un no krūtim izlauzās saraustīts rēciens. Nāves elpas puvuma smārds aizvējoja līdz pat mednieku nāsīm.

Mastodonti izbailēs taurēja, slējās pakaļkājās un draudēja salauzt šiūceņus un samīt tuvākos ļaudis. Daži mednieki metās tos savaldit, bet pārējie joprojām vērsa šaujamos pret klajumu.

Briesmas bija jau garām. Bars izzuda tālumā, un līdz ar to arī vajātāji. Keriks piesardzīgi spēra soli tuvāk savam medījumam. Tas vairs nekustējās - beigts gaļas kalns mastodonta lielumā. Milzenis, bet slepkavošanai kā radīts: pakaļkājas - garas un muskuļotas, žokļos - smailu zobu rindas.

-  Vai šāda briesmekļa gaļu var ēst? - kāds mednieks vaicāja Kerikam.

-  Nezinu. Pirmo reizi tādu redzu. Bet tas ir gaļēdājs, un maragi paši ēd tikai tādus dzīvniekus, kas pārtiek no zāles un lapām.

-  Mēs arī, - Herilaks piezīmēja. - Ejam tālāk! Lai tas mošķis paliek.

Tani ēda gaļēdājus tikai bada laikos; to gaļa allaž garšoja asi un netīkami. Šobrīd pārtikas netrūka, un neradās vēlēšanās likt uz zoba šo atbaidošo radijumu. Viņi raiti attālinājās. Mastodonti vēl bailigi vērsa skatus uz kritušo plēsoņu un māva. Viņi, tāpat kā tani, gribēja ātrāk atstāt šo vietu.