RIETUMOS NO ĒDENES

Meritha nebija kļūdījusies. Dziļā naktī pēc iigas apspriedes mednieki negribīgi pieņēma lēmumu: jāiet uz dienvidiem meklēt ganības mastodontiem. No tā neizbēgami izrietēja jautājums: kā to visu praktiski veikt?

īsi pēc rītausmas Herilaks izlīda no savas telts. Kad pienāca Ulfadans un Kelimanus, viņš bija beidzis iekārtot ugunskuru. Abi samadari viņu pieklājīgi sveicināja un apsēdās līdzās pie uguns. Herilaks pielēja kausus ar koku mizas tēju un nogaidīja, - kas vīriem uz sirds? Ortnars pabāza galvu telts ejā, bet tūdaļ arī atrāvās atpakaļ.

-   Tu varbūt domā, ka viņi naktī izrunājušies atliku likām, - viņš uzrunāja Keriku, - bet nekā: joprojām tērgā. Es gan neredzu nekādu sarežģījumu. Jānokauj maragi, un viss.

Keriks paslējās savā migā un nodrebinājās saltā rita dzestrumā. Viņš stei­dzīgi pārvilka pār galvu ādas svārkus, izbrauca pirkstus caur īsajiem matiem, nožāvājās un izstaipījās. Caur telts vaļējām durvīm varēja dzirdēt triju mednieku balsis. Kerikam bija jāpiekrīt Ortnaram: cauru nakti - un vēl nav gana!

Bet no lēmuma neizvairīsies. Herilaks iebāza galvu telts ejā:

-  Kerik, mums tevi vajag. Nāc vien šurp!

Keriks nāca arī, apsēdās viņiem līdzās pie uguns un iestrēba karsto, rūgto dziru, kamēr Herilaks klāstīja, kas tad nolemts.

-  Samadi ies uz dienvidiem, jo citas izejas nav. Tomēr neviens īsti nesaprot, ko darīt, kad sastapsim maragus. Skaidrs ir tikai viens: maragi jāiznīcina, tāpēc nepieciešams karavadonis. Viņi lūdza mani kļūt par sakripeku.

Keriks piekrita.

-  Tā tam jābūt. Tu jau reiz vedi mūs pretī uzvarai, kad apkāvām maragus pludmalē.

-  Uzbrukums ir atsevišķs pasākums, un es labi zinu, kā tas jāvada. Bet šobrīd mēs plānojam kaut ko vairāk. Ir doma atstāt mežu un doties uz dienvidu stepēm, kur dzivo vieni vienīgi maragi. Visdažādākie. Tad mums nāksies galēt viņus ar nāves nūjām. Atzīstos: es nenieka nezinu par maragiem un nesaprotu šīs nāves nūjas. Toties tu saproti, Kerik. Tāpēc esmu teicis, ka sakripekam jābūt tev.

Keriks nejaudāja sakārtot domas. Tas izrādījās pārāk negaidīti. Viņš atkal un atkal visu prātā pārcilāja, līdz negribīgi ierunājās:

-    Tā ir liela uzticēšanās, bet es tiešām nejūtos gana zinošs, lai būtu sakripeks. Jā, es daudz zinu par maragiem, bet nejēdzu medīt un nogalināt. Šajā jomā Herilaks ir atzīts vadonis.

Visi klusēja, gaidot turpinājumu. Samadi gaida, lai viņš uzņemas vadibu, un viņš nedrīkst atteikt. Arī Ortnars, padzirdis, ko runā, izlīda no telts un pievienojās pārējiem. Viņi visi grib, lai viņš ved cīņā, bet viņš neprot. Ko jilanē darītu šādā stāvoklī?

Pietika uzdot sev šo jautājumu, lai sāktu iezīmēties risinājums.

-   Ļaujiet man pastāstīt, kā šādas lietas nokārto maragi. Viņu pilsētās ir samadari, kas stāv pāri visiem visās lietās. Šādam samadaram pakļauts savs samadars medniekiem, savs - mājlopu kopējiem… Katrā lietā savs samadars. Kāpēc mums nerīkoties tāpat? Herilaks būs sakripeks, kā jūs vēlējāties. Es viņam pakļaušos, došu padomu maragu jautājumos. Bet tas, kurš pieņems lēmumus, būs viņš.

-  Mums tas jāapdomā, - Ulfadans nosprieda. - Tas ir kas jauns.

-  Ir jauni laiki, - Kelimanus aizrādīja. - Mēs darīsim, kā Keriks ieteica.

-  Lai notiek, - Herilaks piekrita, - tikai tas, kurš pakļaujas, būšu es. Keriks stāstīs, ko dara maragi un kas jādara mums, lai tos nomedītu vai iznīcinātu. Viņš būs margalus, padomnieks maragu jautājumos.

Ulfadans piekrītoši pamāja un piecēlās.

-  Tas būtu pareizs lēmums.

-  Lai notiek! - pievienojās arī Kelimanus. - Apziņošu samada medniekus, un, ja visi piekritīs, mēs iesim uz dienvidiem, tiklīdz margalus teiks.

Kad visi izklīda, Herilaks pievērsās Kerikam.

-  Ar ko sāksim, margalu?

Keriks plūkāja šķidro bārdeli. Abi mednieki nogaidīja. Risinājumu rast nenācās grūti, un viņš cerēja, ka atšķetināt turpmākos sarežģījumus nebūs ne par matu grūtāk.

-  Lai pieveiktu maragus, jums jāmācās apieties ar nāves nūjām. Ķersimies pie tā nekavējoties.

Herilaks un Ortnars kā allaž bija bruņoti ar šķēpiem un šaujamlokiem. Keriks savus atlika malā un paņēma hezocanu un riekšu dzelkšņu. Viņš veda biedrus augšpus gar upi, projām no teltīm līdz mazam klajumiņam. Starp akmeņiem melneja pavasara palu atnests krituša koka stumbrs.

-  Šausim uz to, - Keriks nolēma. - Ja tuvumā kāds parādīsies, mēs viņu pamanīsim. Šie dzelkšņi nes nāvi, un nebūtu labi kādu nejauši nogalināt.

Mednieki atbrīvojās no sava bruņojuma un ņēmās neticīgi aplūkot hezocanu.

-  Tas vēl nav bīstams, jo es neesmu radījumā ielādējis dzelkšņus. Vispirms parādišu, kā to pabarot un kopt. Pēc tam liksim iekšā dzelkšņus un izmantosim par mērķi to stumbru.

Mednieki bija raduši strādāt ar rīkiem un citiem cilvēka roku veidojumiem; drīz vien viņi aizmirsa, ka ierocis ir dzīvs. Kad Keriks raidīja pirmo dzelksni, viņi salēcās no sprādzieniņa asā sprakšķa, bet tūdaļ ari metās pie koka aplūkot iedūrušos dzelksni.

-  Vai tas šauj tikpat tālu kā loks? - Herilaks vaicāja. Keriks padomāja un papurināja galvu.