RIETUMOS NO ĒDENES

VIII

Pazarēs, kur neiekļuva ne vēsmiņa, stingi karājās rēna migla. Saltajā klusumā ielauzās tikai ūdens lāšu plakšķi no lapotnes un attāli putnu kliedzieni. No krūmapakšas piesardzīgi izlēca trusis un sāka skrubināt biezo noras zāli. Piepeši tas mitējās, atsēdās, saspicēja ausis un, kaut ko saklausījis, nozuda kā zibens šautra.

Smagie, gausie soļi dunēja kā attāls negaiss. Aizvien tuvāk čīkstēja ādas sik­snas un zem smagajiem baļķiem švīkstēja meža zemsedze. Pirms mastodontu kolonnas noras malā parādījās divi mednieki šaudīgiem skatieniem un izslietiem šķēpiem. Starp ādu kažokiem un zābakiem vīdēja kaili stilbi, kurus valgajā gaisā klāja ūdens piles. Arī citi mednieki atstāja koku aizsegu un nāca pāri klajumam. Tad izspraucās pirmais mastodonts - liels, kuprains tēviņš. Nemainot gaitu, viņš pacēla snuķi, nolauza koka zaru, sastūķēja lapas mutē un sapņaini zelēja.

Cits pēc cita mastodonti iznira no meža, atstājot noras mīkstajā zemē dziļas vagas no šļūceņu baļķiem. Starp dzīvniekiem šaudījās sievietes un pusaudži, bet gājienu noslēdza mednieku arjergards. Tanu dzīve bija nebeidzams ceļojums.

Apmetnes vietu upes līkumā viņi sasniedza jau vēlā pēcpusdienā. Mijkrēslī zvīļoja pirmā sniega pārslas, virpuļodamas starp zariem. Ulfadans pavērās uz ziemeļiem un ošņāja auksto pūsmu.

- Agri gan, - viņš norūca. - Pat agrāk, nekā pērn. Šeit, ielejā, sniegs būs tik­pat biezs kā kalnos. Mums šonakt par to jāapspriežas.

Kelimanus rezignēti piekrita. Atgriešanās senajā apmetnes vietā pēc maragu slaktiņa šķita pati par sevi saprotama un neapspriežama. Savākuši maragu ieročus un pārtiku, visi, bīdamies iespējamās atriebes, drudžaini steidza pazust no krasta. Visvieglāk un dabiskāk bija atgriezties. Tas atbrivoja arī no nepie­ciešamības pieņemt jaunus lēmumus, kamēr nav sasniegts drošs attālums no krasta. Mūžsenais dzīves ritums ir izjaukts, ziemošana kalnos - neiespējama, - ko lai dara? Šāds jautājums izskanēja bieži, bet allaž palika bez atbildes. Tagad beidzot jāpievēršas arī tam un jārod risinājums. Tiklīdz teltis bija uzslietas un vēderi piepilditi, mednieki savācās pie ugunskura un uzsāka pārrunas.

Atšķirībā no mājāssēdētājām pilsētniecēm jilanē, kuras ievāca pašu izau­dzēto, tani pārtika no medibām. Viņu nomadu dzīve nesaistījās ar noteiktu vietu, ceļš vienādiņ veda uz labākiem medibu laukiem, uz bagātīgākām zvejas vietām, rudenī - uz mežiem, kur vairāk augļu, sēņu, sakņu. Tani netiecās pēc noteikta ze­mes pleķīša, jo viņu mājas bija visa pasaule. Viņi arī neveidoja lielas sabiedrības grupas kā jilanē. Samadi bija mazas vienības, kuras kopā saturēja savstarpējs izdevīgums. Vecākās sievietes varēja ierādīt jaunākajām, kur meklējamas ēdamas saknes. Zēni varēja apgūt medību iemaņas, mednieki kopigiem spēkiem spēja samedīt vairāk nekā katrs atsevišķi. Samadars nebija virsaitis, kurš visus komandētu: drīzāk jau mednieks, kurš prasmīgāk plānoja medības, pats tajās izrādījās veiksmīgāks un radīja iespaidu, ka viņa vadībā samads uzplauks. Viņam nebija nekādu atšķirības zīmju no citiem medniekiem. Viņa vara balstījās uz samada vienprātības. Samadaram bija grūti nodrošināt netīkamu rīkojumu izpil­di: mednieks ar visu ģimeni varēja balsot kājām, aizejot mūžamežā un pievieno­joties citam samadam, kura samadars viņam vairāk tīkams.

Nu bija laiks izlemt. Mednieku loks pletās, malkas krāvums auga, un liesmas uzsitās aizvien augstāk. Ļaudis sasaucās un smējās, ieņemdami labākās vietas pie uguns, meklējot siltumu un vairīdamies no dūmiem. Vēderi smagi, ziemai krājumu netrūkst, - ko vairāk var vēlēties! Tiesa gan, jāpieņem atbildīgs lēmums. Visapkārt jau skanēja dažādi vēlamās rīcības ieteikumi, bet, kad priekšā izgāja Ulfadans, kņada rimās.

- Esmu dzirdējis daudzus sakām, ka būtu labi pārziemot šajā mums tik pazīstamajā vietā. Medības gan še nesokas, bet pārtikas mums pietiek līdz pavasarim. Jautājums ir gluži cits: padomājiet, vai mastodonti šeit spēs izdzīvot? Vai zāles te pietiek, vai koku zaros ir gana lapu? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Ja mēs ziemu pārciešam, bet lopi ne, tad ari mums gals klāt: pienāks laiks doties projām, bet… Lūk, kas mums apspriežams!

Sāka raisīties nopietnas pārrunas, jo mastodontu vajadzības daudzu prātus nebija nodarbinājušas. Runātgribētāji cēlās kājās un vērsās pie visiem; čala pieklusa. Herilaks un Keriks klausījās, bet paši vārdu neņēma. Kamēr bija gaidāma kauja, Herilaks veica sakripeka pienākumus. Kad uzvara rokā, Herilaks klusi sēdēja citu vidū. Keriks, savukārt, jutās gandarīts, ka ir ielaists mednieku lokā, nevis atstumts starp sievietēm un bērniem. Pietiek jau, ka var sēdēt un klausīties.

Skanēja runas par mazsvarīgām problēmām, dažas - žēlabainas, bet pārsvarā - plātigas. Kad pļāpas nogura, Ulfadans sauca pēc Freikena padoma, un pārējie šim aicinājumam pievienojās. Veco vīru turēja lielā cieņā par apbrīnojamo atmiņu un zināšanām dziedniecībā. Aladjekss taču zina dzīvības un nāves noslēpumu! Varbūt viņš parādīs pareizo ceļu?