RIETUMOS NO ĒDENES

tsuntensi nu

Pirms Ērkšķu Sienas mūsu drošais aizsegs ķermeņu aplis bija; tā izturība

neplaks arī nākotnē.

Lietus kapāja laivas kā ar pātagām, vēja brāzmas svaidīja tās stāvajos viļņos. Smagās lāses šķīda pret to melnajiem ķermeņiem, un okeāns visapkārt apnicīgi šņāca. Tumšā krasta līnija bija izzudusi skatienam, un jūra aiz muguras rādijās tukša. Stalana pavērās uz visām pusēm, tad lika savai laivai apstāties un aicināja citas darīt tāpat.

Pelēcīgajā rīta gaismā visas pat bez rīkojuma sadrūzmējās kopā, pārējo klātbūtnē meklēdamas patvērumu. Pat tukšās laivas piespiedās ciešāk līdz ar aizņemtajām un mulsi zvārojās, jo nedzirdēja komandas. Stalana augošā niknumā pārlaida acis pār izsprukušo fārgaju rindām.

Tik vien! No varenās trieciengrupas, ko viņa veda uz ziemeļiem, palikusi panikas pārņemta saujiņa. Kā tas gadījies!

Dusmas auga; Stalana zināja gan, kā tas gadijies, un tieši šī apziņa iesvēla viņā tik ārprātīgu niknumu, ka uz brīdi visas domas nācās izmest no galvas. Jāpagaida, līdz pūlītis būs veiksmīgi nogādāts atpakaļ Alpīsakā; tas ir viņas virs- uzdevums.

-   Vai kāda ir ievainota? - viņa sauca, griezdamās riņķī, lai visas varētu saprast žestus. - Paceliet rokas, kura ir!

Izrādījās - gandriz puse ir ievainotas.

-  Mums nav apsēju, tie ir zuduši līdz ar pārējiem krājumiem. Vaļējas brūces izskalojiet jūras ūdenī! Neko vairāk nevaru palīdzēt. Tagad paverieties visapkārt! Vai redzat tukšas laivas? Tās drīz vien nošķirsies, bet mēs nevaram atļauties zaudēt kaut vienu. Es gribu, lai katrā laivā atrastos vismaz viena tārgaja. Pārkārtojieties nekavējoties, kamēr esam visas kopā!

Dažas fārgajas vēl bija pārāk panikas pārņemtas, lai spētu domāt. Stalana dzina savu laivu caur burzmu, kliegdama un dunkādama fārgajas, līdz tās pakļāvās.

-  Šī laiva nav tukša! - kāda fārgaja spiedza. - Tajā ir mirusi fārgaja!

-  Met viņu okeānā, un arī visas citas, ko atrodiet!

-  Šī laiva ir ievainota! Tajā sadūrušās astazou bultas!

- Atstāj tās, kur ir! Tu vairāk kaitēsi, raujot tās laukā!

Armādas paliekās vairs nepietika fārgaju, lai izvietotos pa vienai katrā laivā. Stalanai nācās pamest dažas ievainotās laivas likteņa varā.

Tiklidz visi pārvietojumi bija veikti, viņa norikoja paplucināto flotili uz dienvidiem.

Viņas kuģoja augu dienu bez apstājas. Vismaz līdz tumsai Stalana nevēlējās tuvoties krastam: te varēja gadīties citi astazoi - slēpnī, kaujas gatavībā. Laivas ar fiziski un morāli sagrautajām fārgajām nerimtīgi virzījās uz priekšu, kamēr vien saule vēl vīdēja virs apvāršņa. Tikai pēc tam Stalana deva rīkojumu griezt krastā, kur jūrā ieplūda kāda upele. Ieraudzījušas saldūdeni, fārgajas slāpēs sa­sparojās, bet Stalana lika tām kavēties laivās, līdz pati bija pārlūkojusi krasta joslu. Tikai tad viņa ļāva mazās grupiņās izcelties krastā un padzerties. Viņa turēja hezocanu gatavībā un stāvēja sardzē. Ik auguma līnijā paudās nicinājums pret stulbajām radībām. Viņas ierocis palicis vienīgais! Pārējās vienkārši izmisumā bēgušas, pilnībā aizmirsdamas par ieročiem.

-  Zemākā augstākajai, - kāda fārgaja padzērusies vērsās pie Stalanas. - Kur te ir ēst?

-  Taču ne šeit, tu, valodā vājā tukšgalve! Varbūt rīt… Vācies atpakaļ laivā! Mēs šonakt negulēsim krastā.

Trūka apmetņu, kas ļautu nakts laikā uzturēt nemainīgu ķermeņa tempera­tūru, un, kamēr vien saule nesasildīja gaisu, fārgajas kustējās ļengani un gausi. Pēc tam atkāpšanās turpinājās.

Trešajā dienā, joprojām izpaliekot vajāšanas pazīmēm, Stalana saņēmās izkāpt krastā pamedit. Ja gribi atgriezties dzīva, tad jāpaēd. Viņa rūpīgi izraudzījās pieturvietu, kur kādas upes delta veidoja neskaitāmus purvus un sīkas saliņas.

Muklājos viņa uzdūrās dažiem plankumainiem radījumiem, kas ganījās niedrēs. Tie līdzinājās ļoti sīkiem arakabiem - tādi paši gari kakli un mazas galviņas. Stalana pamanījās divus noguldīt. Tie bija pārāk lieli, lai būtu nesami, un medniece devās atpakaļ pēc fārgajām, kas aizvilka ķermeņus uz liedagu.

Visas pieēdās līdz ūkai, lopiski plēšot gaļu ar zobiem, jo trūka jebkādu griežam rīku.

Ceļojuma laikā divas smagāk cietušās nomira. Vēl starp zaudējumiem jāmin bez vadības palikušās ievainotās laivas, kuras pa naktīm cita pēc citas noklīda.

Pusdienlaikā viņas ieraudzīja dažas zvejas laivas un drīz vien jau meta līkumu gar krastu, kurš veda uz Alpīsakas ostas vārtiem. Jādomā, flotile bija pamanīta un sirotāju retās rindas ievērotas, jo nekāda sagaidīšanas grupa ostā neieradās. Tukšs, kā izslaucīts, ja neskaita vienu stāvu - Etdīrgu, kura pagaidām pildīja eistaā pienākumus. Kad Stalana rāpās ārā no laivas, viņa paspēra soli uz priekšu, bet neteica ne vārda. Pirmā ierunājās Stalana - stingri saskaņā ar etiķetes prasībām.

-  Kādā nakšņošanas reizē liedagā mums uzbruka astazoi. Viņi veikli kustas tumsā. Mēs nekādi nespējām sevi aizstāvēt. Te nu tu redzi vienīgās, kas izglābās.

Etdīrga pārlaida saltu skatu saujiņai fārgaju, kas dzina laivas aplokos.

-  Tā ir nelaime, - viņa konstatēja. - Vai tas notika pirms vai pēc jūsu pašu uzbrukuma astazoiem?

-   Pirms. Mēs neguvām neko. Zaudējām visu. Es negaidīju uzbrukumu, es neizliku sardzes. Mana kļūda. Pavēli, un es miršu!

Stalana, elpu aizturējusi, gaidīja. Nāve - tā ir viena vienīga pavēle vākties projām. Viņas skatiens bija piekalts jūrai, bet viena acs pagriezās atpakaļ - pret Etdīrgu.

-   Tu dzīvosi, - Etdīrga beidzot izlēma. - Protams, tu esi kļūdījusies, bet Alpīsakai vēl būs vajadzīgi tavi pakalpojumi. Tev vēl par agru mirt.

Stalana atbildēja ar sapratnes un pateicības žestu, neslēpjot atvieglojumu.

-  Kā tas varējis notikt? - Etdīrga vaicāja. - Šāda neveiksme sniedzas pāri manai saprašanai.

-  Bet ne manai, - Stalana attrauca ar naidu un niknumu ik ķermeņa kustībā. - Man ir pilnīgi skaidrs, kā tas sanāca.

Stalanas acis uztvēra kustību; viņa aprāva runu un pievērsās pilsētas gatvei, pa kuru tuvojās palankīns. To līgani nesa četras lielas fārgajas, bet gājienu noslēdza Akotolpas resnais, gāzelīgais augums. Fārgajas uzmanigi nolaida palankīnu zemē un pakāpās malā. Akotolpa piesteidzās klāt ar ieplestu muti un noliecās pār augumu, kas gulēja nestuvēs.

- Tu drīksti kustēties un runāt tikai mazliet, tas vēl ir bīstami, - Akotolpa aizrādija.

Vaintē saprotoši pamāja un pievērsās Stalanai. Valdniece bija stipri izkri-

tusies: zem ādas skaidri iezīmējās kauli. Šķēpa brūce jau sadzijusi, atstājot červeļainu rētu, bet iekšējie bojājumi izrādījās ļoti nopietni. Atnesta pie Akotolpas, Vaintē daudzas dienas gulēja kā letarģijā. Visas organisma funkcijas bija palēninātas. Akotolpa lāpīja brūces, apkaroja infekciju, pārlēja asinis un darīja visu citu nepieciešamo, lai uzturētu eistaā pie dzīvības, kas karājās mata galā. Tikai Akotolpas neizmērojamās zināšanas, pašas Vaintē spēcīgais orga­nisms un dzīvotgriba ļāva viņai atlabt. Ilgās slimības laikā viņas vietu vadībā ieņēma Etdīrga, bet drīz vien Vaintē pati atgriezīsies valdnieces krēslā. Jau šobrīd viņa runāja kā eistaā.

-  Stāsti, kas noticis!

Stalana stāstīja, neko neizlaižot. Viņas detalizētais izklāsts bija iespēju robežās plānveidīgs un lietišķs: izcelšanās krastā, slaktiņš, bēgšana atpakaļ uz Alpīsaku. Viņa nobeidza ar tiem pašiem vārdiem, kurus bija teikusi Etdīrgai:

-  Mana kļūda. Pavēli, un es miršu!

Vaintē ar asu kustību atgainīja šādu priekšlikumu, liekot Akotolpai satrūkties un bažigi iesvilpties.

-  Kļūda vai ne, tu mums esi vajadzīga, Stalan. Tu dzīvosi. Ja ne vairāk, tu esi nepieciešama, lai atriebtos. Tu būsi mans ierocis. Tu nonāvēsi to, kurš pie visa vainigs. Tas var būt tikai viņš.

-   Eistaā taisnība. Lidoņa atnestajās bildēs nebija citas astazou grupas. Ar astazou grupu viss šķita esam kārtībā. Bet nebija! Kāds zinājis par putnu un vadījis astazou nakts kustības. Kāds ir paredzējis, ka mēs nakti pirms uzbruku­ma pārlaidīsim krastā. Kāds zināja.

-  Keriks!

Šajā vārdā tik spēcīgi izskanēja nāve, ka Akotolpa sāka iebilst.

-   Tu riskē ar pašas dzīvību, eistaā, runājot tik skarbi. Tu vēl neesi tiktāl atlabusi, lai atļautos šādas emocijas.

Vaintē atslīga mīkstajos paklājos un piekritoši pamāja, brīdi atpūzdamās pirms turpinājuma.

-  Man tas viss rūpīgi jāapsver. Nākamo reizi ķersimies pie astazoiem no citas puses. Mūsu zināšanas bijušas nepietiekamas, jo putna atnestajos attēlos redzama tikai puse astazou dzīves. Dienas puse. Bet astazoi var pārvietoties arī nakts tumsā. - Viņa pievērsās Akotolpai. - Tu pārzini šīs lietas. Vai ir iespējams iegūt attēlus naktī?

Akotolpa, domās ieslīgusi, knibināja savu trekno pakakli.

-  Nav izslēgts, ka to varētu panākt. Ja izdosies… Ir arī putni, kas lido naktī. Mēģināšu kaut ko darit.

-    Un sāc nekavējoties. Tālāk: vai ir iespējams izcelt sīkākas detaļas saņemtajās bildēs?

-  Tava jautājuma jēga man nav skaidra, eistaā…

-  Klausies un saproti! Ja uzbrukumu rīkojis astazous Keriks, tam jābūt šajā barā. Tātad - jābūt ari attēlos. Vai to var pārbaudīt?

-  Jautājumu sapratu. Attēla detaļas var palielināt pēc patikas.

-  Dzirdēji, Etdirg? Paseko, lai tas tiktu darīts!

Etdīrga rīkojumu pieņēma un devās izpildīt. Vaintē atkal pievērsās Stalanai.

-  Turpmāk mēs uzbruksim citādi. Gādāsim arī par drošību naktī. Nezinu, kā, bet šāda neveiksme nedrīkst atkārtoties!

-  Vajadzēs daudz fārgaju, - Stalana prātoja.

-  Šis jautājums ir atrisināts. Tavas prombūtnes laikā mēs saņēmām vēsturisku ziņu: visi sagatavošanās pasākumi jau veikti! Inegbana ieplūdīs Alpīsakā vēl pirms vasaras beigām. Abas pilsētas atkal būs viena, stipra un mūžiga.

-  Tad mums būs viss, kas vajadzīgs, lai izsvēpētu astazous no šīs pasaules.

Akotolpa un Stalana reizē līksmi sumināja šo ziņu, ko nekavējās darīt arī pati

Vaintē. Ja tā būtu saņemta kaut kad pirms viņas ievainošanas, viņa par to runātu līkločiem, stingri pieturoties pie etiķetes. Tolaik viņas dzīves vadmotīvs, vienīgā visaptverošā dziņa bija alkas pārvaldīt Alpīsaku. Naidam pret Malzasu nebija robežu, jo Inegbanas eistaā pēc pilsētu saplūsmes lemts kļūt par Alpīsakas eistaā. Tagad viņa apsveica Malzasas ierašanos. Viens šķēpa sviediens, kas iegrūda viņu tumsībā, nekustībā un sāpēs, pārvērtis visu. Jau ar pirmo pusapziņas mirkli pēc šā gadijuma viņa atcerējās, kas noticis. Ko šis astazous viņai nodarijis! Astazous, kura dzīvību viņa saudzējusi, kuru viņa cēlusi tik augstu - nosēdinājusi sev līdzās un ļāvusi gādāt par viņas labklājību! Astazous, kurš par to visu atlīdzinājis, lūkojot viņu nonāvēt! Šī brutālā rīcība nepaliks nesodīta! Domas par Keriku nostiprināja viņas nelokāmo gribu: atpestīt Zemes vaigu no šīm derdzīgajām pinnēm, no visas šīs sugas. Kad jilanē uzzinās, kas noticis ar fārgajām, kuras devušās ziemeļu sirojumā, viņas visas izjutis to pašu. Kad Inegbana ienāks Alpīsakā, jilanē apjautīs, ka dzīve šeit nelīdzinās mierīgajai eksistencei tālajā miera pilsētā. Kad astazoi apdraudēs arī viņu dzīvību un rases nākotni, uzbangos atbalsta vilnis Vaintē centieniem.

Visi jilanē spēki, zināšanas un griba jāapvieno vienas idejas vārdā: iznīcināt astazous! Noslaucīt no zemes virsas bez pēdām! Uzsākt krusta karu, kas notrauks viņus no Zemes virsas kā pelējumu no sienas, kā derdzigu ekzēmu no ādas…

Krusta karā var būt tikai viena vadone.

Beidzot Vaintē redzēja savas dzīves piepildījumu.