RIETUMOS NO ĒDENES

-  Lai cik liels arī būtu radījums, šis viņu nogalinās. Marags, kura nonāvēšanai vajadzētu visus jūsu šķēpus un visas jūsu bultas, nogāžas beigts, tiklīdz viņa ādā ieduras viens vienīgs dzelksnis no šā te.

-  Esmu to redzējis, - ar rūgtumu balsī pievienojās Herilaks. - Esmu redzējis maragus izlienam no jūras ar šīm nāves nūjām un visu manu samadu apkrītam viņu priekšā. Redzējis vislielāko mastodontu nogāžamies pēc nāves nūjas sprakšķa. Keriks saka, kā ir.

-   Un tagad mums to ir daudz, - Keriks turpināja. - Daudz nūju, daudz dzelkšņu… Es protu kopt šos radījumus un varu parādīt, kā artiem jāapietas. Es protu likt viņiem raidit nāves dzelkšņus un ierādīšu arī jums. Ja jūs ejat uz dien­vidiem, tur gaida raženas medības un leknas ganības. Un ar šiem, - viņš vēlreiz pastiepa ieroci, - maragiem lemta nāve.

Izcēlās kaismīgas debates un strīdi, bet līdz lēmumam tā arī nenonāca. Keriks šodien nebija lāgā ēdis; pamanījis Herilaku atstājam sapulci, viņš devās lidzi. Viņi nogāja pie ugunskura, kur sievas grauzdēja gaļu uz zaļiem zariem un brūvēja arī koku mizas tēju. Meritha, Ulfadana sieviete, redzēja viņus apsēžamies un pienesa ēdamo. Viņas mutē vairs nebija daudz zobu, tomēr jaunās sievietes masīvajai, enerģiskajai sievai joprojām pakļāvās.

-  Es ceru, ka nāves nūjas mūs klausīs tāpat kā tevi, citādi mūsu kauli balos dienvidu saulē, - viņai bija čērkstoša balss, kāda varētu būt medniekam. Ari savu viedokli viņa izteica bez svārstīšanās.

-  Tātad tu domā, ka mēs iesim uz dienvidiem? - Herilaks pārjautāja ar pilnu muti.

-  Viņi strīdēsies visu nakti, bet beigās izlems tieši tā. Viņi pārāk daudz runā. Mēs iesim uz dienvidiem, jo cita ceļa nav. - Viņa ar neslēptu ziņkāri pievērsās Kerikam. - Pēc kā izskatās tie maragi, kas turēja tevi gūstā? Vai viņu teltis ir lielas? Vai viņiem ir mastodonti, vai varbūt - lieli maragi šļūceņu vilkšanai?

Kerikam par šo domu sanāca smiekli, bet viņš centās paskaidrot.

-  Viņi nedzīvo teltīs, bet audzē ipašus kokus ar telpu kā telts, kur gulēt.

Nu bija Merithas kārta smiet.

-  Kā tad koku var piesiet mastodontam, kad jāpārceļ apmetnes vieta? Tu man te stāsti pekstiņus.

Arī citas sievietes ap ugunskuru lūkojās šurp un klausījās; jautājums izsauca vispārēju ķiķināšanu.

-  Nestāstu vis. Jo viņi visu laiku paliek vienā vietā, un viņiem nav jāpārvieto guļamkoki.

-  Nu man ir skaidrs, ka tu mūs āzē. Ja viņi paliktu uz vietas, tad izmedītu visus apkārtnes dzīvniekus, apēstu visus augļus un nomirtu badā. Ak tu, rakaris tāds!

-  Viņš nemelo, - iejaucās Herilaks. - Maragi tiešām tā dzīvo. Es pats tur biju un pats redzēju, tikai nenieka nesapratu. Viņiem nav jāmedi, jo viņi tur visus savus dzīvniekus vienuviet, no kurienes tie nevar aizbēgt, un nokauj tos pēc vajadzības. Vai ne tā? - viņš meklēja atbalstu pie Kerika.

Meritha paraustīja plecus, sak, ko nu melš, bet citas sievietes palika un platām mutēm klausījās šajos blēņu stāstos. Taisnība vai meli, bet bija ko klausīties!

- Tas vēl nav viss, - Keriks turpināja. - Pie maragiem notiek neticamas lietas, un katrs dara kaut ko savu. Vieni nolīdzina mežus un būvē žogus, lai dzīvniekus varētu turēt drošā vietā un vienlaikus - pa rokai. Ir sardzes, kas vairošanās sezonas laikā apsargā vīriešus, ļaujot mazajiem izšķilties drošībā. Citas audzē lopbarību, citas lopus nonāvē, kad pienāk laiks. Vēl citas zvejo. Tas viss ir ļoti sarežģīti.

-  Par bērniem rūpējas vīrieši? - vaicāja klusa, nazāla balss. Blakussēdošā vecākā sieviete to apklusināja:

-  Aizveries, Armun!

-  Prātīgs jautājums, - Keriks attrauca, cenzdamies saskatīt, kas gan to uzde­vis, bet sieviete novērsās un turēja matus priekšā sejai. - Maragi dēj olas, un šīs olas perē vīrieši. Kad mazie izšķīlušies, tie dodas dzīvot okeānā. Par bērniem nerūpējas tā, kā to saprotam mēs.

-  Tie pretekļi jāiznicina! - Meritha iesaucās. Viņa visu laiku bija klausījusies. - Un nav labi, ka sievietes klausās tamlīdzīgus stāstus!

Klausītājas pajuka kur kurā, un abi vīri varēja turpināt maltīti klusumā. Herilaks aplaizīja pirkstus un piedūrās Kerikam pie rokas.

- Tu stāstīsi tālāk par tiem ķēmiem; es gribu visu zināt. Es neesmu kā sievie­tes; es ticu katram tavam vārdam. Arī es esmu bijis viņu gūstā, tiesa gan, īsu brīdi, bet man pietika. Ja tu mūs ved, es tev sekošu, Kerik. Droša roka un spraigs loks - viss, kas vajadzīgs medniekam, bet tagad taniem vajag arī zināšanas. Mēs esam tani tāpēc, ka protam apstrādāt akmeni un koku, un zinām visu par dzīvniekiem, kurus medijam. Bet tagad mēs medījam maragus, un tu esi vienīgais, kurš viņus pazīst. Tu vienīgais vari parādīt mums īsto ceļu.

Keriks par to nekad nebija iedomājies, bet nācās vien negribīgi piekrist. Zināšanas var būt spēks un arī ierocis. Viņam ir šādas zināšanas, un Herilaks to atzīst. Tas ir augsts vērtējums no tik vieda un stipra mednieka kā Herilaks. Keriks sāka izjust lepnumu. Viņš pirmo reizi noticēja, ka ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs izstumtais.

IX