RIETUMOS NO ĒDENES

Freikens parādījās gaismas lokā ar bezvārda zēnu pie rokas. Kad zēns būs pieaudzis un Freikens nomirs, māceklis pieņems viedā vira vārdu. Pagaidām viņam vārda nedrīkst būt.

Puika aptupās aladjeksam pie kājām, parakājās pa ādas tarbu un izvilka tumšu bumbuli, ko rūpīgi novietoja zemē lidzās ugunskuram. Freikens plucināja to ar diviem iesmiņiem, līdz atsedza peles kaulus. Šīs Freikenam tik dārgās bumbiņas - pūču atvēmas - slēpa ziņas par nākotni, ja vien prata tās lasīt.

-  Ziema būs auksta! - vecis iegaudojās. - Es redzu ceļojumu!

Turpinājās tādā garā, un auditorija šķita dziļi aizgrābta. Keriks garlaikots

knosījās: jebkurš taču varētu pateikt to pašu arī bez peles kauliem - tajos nu gan atbildi velti meklēt. Bet kaut ko jēdzīgu - to, savukārt, nepateiks neviens. Jo vairāk Keriks dzirdēja, jo skaidrāk saprata, ka risinājumam neviens netuvojas. Glābiņu var sniegt tikai kaut kas pilnīgi jauns un nebijis. Beigu beigās, pilnībā pārliecinājies, ka neviens negrasās savā runā skart problēmas būtibu, viņš negribīgi cēlās kājās.

-  Es klausījos visā, kas še tika runāts, un dzirdēju vienu un to pašu atkal un atkal. Nebeidzamā ziema atnākusi no kalniem. Stirnas pametušas kalnus, jo bezmaz cauru gadu zemi sedz sniegs un viņām nav kur ganīties. Ja kāds tam netic un vēlas doties uz ziemeļiem, es labprāt uzklausīšu, ko šis mednieks saka.

Iestājušos klusumu pāršķēla visiem zināmā igņas llgeta sauciens:

-  Sēdi mierīgs! Mēs visi to zinām, bezmati! Ļauj runāt medniekiem!

Keriks labi apzinājās, ka viņa bārdiņa ir plāna un īsie mati pat nenosedz ausis. Apkaunots viņš jau grasījās apsēsties, bet piecēlās Herilaks, nostājās līdzās un piegrūda ar elkoni, aicinot turpināt runu.

-   Šā mednieka vārds ir Keriks, nevis bezmatis. Ilgetam gan laikam matu trūkums ir ļoti sāpīgs jautājums, jo ar katru gadu virs viņa acīm aizvien augstāk slejas piere.

Visapkārt atskanēja līksmi smiekli un plaukstu plīkšķi pa gurniem. Ilgetam atli­ka tikai sadrūvēties un ciest klusu. Būdams samadars, Herilaks nereti bija izvēlējies zobgalības kā pārliecināšanas lidzekli. Šobrid viņam vēl bija kas piebil­stams; viņš nogaidīja sajūsmu pierimstam.

-  Kerika matu pieminēšanai var būt tikai viena nozīme: atgādināt mums, ka tos nodzinuši maragi, kas turēja viņu gūstā. Mums jāatceras, ka viņš prot ar tiem sarunāties un saprast tos. Mūsu vēderi ir pilni tāpēc, ka Keriks parādīja, kā nokaut maragus. Mēs medījām, gaidīdami viņu triecienu. Viņš mums parādīja, kā aizstāvēties uzbrūkot, un mēs tiešām vairumu apkāvām. Kad Keriks runā, mums jāklausās.

Pūlim pārvēlās piekrītoša murdoņa, kas atgrieza Kerikam dūšu.

-  Tātad, visi esam vienisprātis, ka uz ziemeļiem iet nedrikst. Uz rītiem zeme ir tikpat nabadzīga kā šeit līdz pat krastam, kur var uzbrukt maragi. Arī tur nav, kur pārziemot. Nav arī uz vakariem, kur varbūt ir laba zeme, bet priekšā stāv tani, kas mūs nelaidīs turp. Tad nu es jautāju: kāpēc mēs neejam uz dienvi­diem?

Pār klausītājiem pāršalca pārsteiguma sēcieni un pat izklaidus smiekli, ko apklusināja Herilaka sarauktā piere: viņu ļoti cienīja par prasmi vadīt kauju un paša roku spēku. Tad cēlās Ulfadans un uzsāka runu par dienvidiem.

-  Man ir gadījies noiet līdz meža malai dienvidos, un reiz jaunībā es pat izgāju nebeidzamajā stepē. Lūk, ko es tur atradu! - viņš piedūrās milzu zobam, kas karājās kaklā. - Es biju gana jauns un dumjš, lai tā dēļ riskētu ar dzīvību. Tur nav stirnu - tikai maragi, kas plēšas un nogalina cits citu. Maragi koku augumā. Mums dienvidi sola vienīgi nāvi. Mums nav ceļa turp.

Skanēja piekrišanas saucieni, bet Keriks, sagaidījis klusumu, tomēr turpināja.

-  Ļaujiet pastāstīt jums par maragiem, jo es daudzus gadus esmu nodzīvojis tik tālu dienvidos, ka tur sniegs neuzkrita ne reizi un augu dienu karsēja saule. Tajā tālajā zemē dzīvo maragi, kas ēd zāli un ganās mežos un purvos. Kaut arī viņi nelīdzinās briežiem un citiem dzīvniekiem, ko medījam mēs, tos var ēst, un gaļa ir laba. Es zinu, jo tieši to esmu ēdis visus šos gadus.

Nekas nepārtrauca klusumu; pat sievietes mitējās čalot, bērni pārtrauca rotaļas, un visi ieklausījās Kerika savādajā un atbaidošajā stāstā.

-   Ulfadans teica taisnību. Ir lieli maragi, kas ēd mazākus maragus. Esmu redzējis gan tos, gan vēl daudz dīvainākas lietas. Bet ne jau tas ir svarīgi. Padomājiet par ko citu: kā gan tur dzīvo maragi, kuri staigā kā tani? Kā viņi izdzīvo starp lielajiem plēsoņām? Viņi ēd dzīvnieku gaļu, tāpat kā mēs. Kāpēc maragi koku augumā nav viņus iznīcinājuši?

Keriks varēja minēt vēl daudz citu pamatojumu, bet neviens cits šobrīd nebūtu tik piemērots. Jābalstās tikai uz vienas lietas, un viņš bija gatavs runāt par to atkal un atkal.

-  Viņus nenogalina, jo maragi, kuri staigā kā tani, nogalina visus, kas viņus apdraud, kā arī savu medījumu. To viņi dara ar šo te.

Keriks pacēla hezocanu un turēja to augstu virs galvas. Neviens nepakustējās, visu skatieni bija piekalti runātājam.